šodien gāju pie ārsta un domāju, cik ļoti forši, ka man visas poliklīnikas, slimnīcas utt. tik tuvu mājām - uzreiz tāda drošāka sajūta, mierīgi var traumēt sevi. vismaz es laikam bērnībā tā esmu domājusi. palasīju savu to kartiņu, ko parasti izsniedz reģistratūrā: o 1989. gadā esmu aizvesta uz slimnīcu ar brūci pakausī, tajā pašā vai nākamajā gadā - brūce pierē (un rēta uz mūžu), 1990. gadā salauzta roka, 1991. gadā sasists labais celis, 1992. gadā ieskrēju ar aci ābeles zaros, tad kaut kad vēlāk atkal sasists celis - šoreiz kreisais, vēl vēlāk - pārsista lūpa, nokrītot uz mutes. un pats pēdējais mans varoņdarbs - lauzts elkonis pagājšgad.
nav brīnums, ka slimnīcā visi ārsti mani pazīst.