bērnu spēlītes
man arī ir savas bērnības atmiņas un savas vietas.

atmiņas par to, kā spēlējos ar kaimiņpuiku sergeju ar mašīnītēm viņa smilškastē, blakus mājas pagalmā tieši pie viņa istabas loga. es braukājos ar ķiršasarkanu vabolīti, viņš ar traktoriem. taisījām mājas, benzīntankus, garāžas, tiltus.. smilškaste bija vesela pilsēta,visu vasaru tā tika nepārtraukti pārbūvēta, atjaunota un uzlabota. un nedod dievs, ka kāds tur kaut ko izjauca vai uzkāpa virsū kādam tiltiņam.
nesen satiku viņa māti, kas teica, ka es esmu kļuvusi baigi skaistā, jā, laikam viņa jau toreiz gribēja mani par vedeklu.

bet vispār es spēlējos arī ar lellēm, pa mājām un dakteriem. man bija četras draudzenes, kas visas bija trīs vai četrus gadus vecākas par mani. varētu pat teikt, ka viņas mani uzaudzināja. varētu arī teikt, ka es biju ļoti apnicīga maza meitenīte, kas katru dienu aptuveni tajā laikā, kad visām beidzās skola, biju klāt pie viņu dzīvokļu durvīm, kling kling 'nāksi ārā?'. man pat bija izveidots tāds kā maršruts - vispirms gāju pie kaimiņmeitenēm turpat lejā, tad pie sigitas no pretējās miličmājas un tad, ja arī viņa nenāca ārā, devos pie veras, kas dzīvoja tajā pašā mājā, tikai citā paģezdā. nujā, ja neviena nenāca ārā un arī sergejs nebija savā smilškastē, es gāju mājās spēlēties ar saviem gumijas dzivnieciņiem - aitiņu ilutu, vēl vienu aitiņu zani, zaldātu matīsu, sivēnu uģi, bitīti maiju, rūķiem - veru, leldi un, sasodīts, es neatceros visus. betnujā. viņiem tur bija savas intrigas un ziepju operas un mājas no klucīšiem. ar bārbijām es sāku spēlēties mazliet vēlāk, kad jau biju lielāka. man bija iekārtots vesels plaukts, kurā bija bārbijas māja ar mammas taisītām kartona mēbelēm - dīvāni, krēsli, galdi, pat skapis. un drēbītes, ļoti daudz drēbītes (mammas šūtas, protams). vēl es spēlējos ar papīrlellēm, patiesībā tās man patika vislabāk, jo tām vislaik varēja zīmēt jaunus apģērbus un taisīt modes skates un mis konkursus. jā, vai es kādreiz esmu teikusi, ka mana sapņu profesija bija tērpu modelētāja? šī ilūzija sabruka, kad es uzzināju, ka modelētājām ir viss arī pašām jāšuj, tas man galīgi nepatika.

pagalma vidū bija tāda veca gandrīz sabrukusi būdiņa, kurā agrāk bija bijis šķūnis laikam, bet vispār tā stāvēja tukša. tur mēs spēlējāmies pa mājām. sanesām visādus dēļus, uztaisījām kaut ko līdzīgu mēbelēm, kas pārsvarā bija soli, kur sēdēt un sanesām segas (es neatceros, kāpēc). tur bija šausmīgi putekļains un tumšs, pa dēļu spraugām spīdēja saules stari, kas izgaismoja putekļus, man šausmīgi patika skatīties uz tām šaurajām gaismas strēlītēm, kur varēja redzēt, kā putekļi 'danco', reizēm, kad arī mājās kaut kur parādījās tāds gaismas stariņš es speciāli ar spilvenu uztaisīju putekļus un skatījos.
reizēm mēs spēlējāmies pa mājām arī turpat pagalmā. tas nebija asfaltēts, tāpēc smiltīs mēs sazīmējām mājas un istabu kontūras un bērnudārzus, un skolas, un darbavietas. vispār man šķiet, ka larss fon trīrs dogvilā to ideju būs nošpikojis no kādiem tādiem pašiem bērniem kā mēs.
vēl mēs spēlējāmies pa dakteriem, bet ziniet, man vispār no dakteriem bija šausmīgi bail, tāpēc es šajās spēlītēs īpaši nepiedalījos. bet mājas koridorā, turpat blakus sausajām tualetēm bija tāds skapis, kurā parasti atradās ārsta kabinets, tajā tad ielīda ārsts un pārējie pa vienam gāja iekšā. man šķiet, ka man arī īpaši neļāva tajā spēlītē piedalīties, jo es biju pārāk maziņa, mhm.
tajā pašā koridorā, bija trepes, kas ved uz otro stāvu, tādas stāvas koka trepes ar margām. tur mēs sacentāmies, kurš noleks no augstākā pakāpiena, man laikam augstākais bija astotais, kas atradās jau aiz ieloka, tā, ka es biju visā garumā nostiepusies un tad lecu, pieturēdamās pie margām. nujā, reiz es arī sēžot uz tās pašas margas, kaut kā nejauši apgāzos un atsitu galvu pret klonu, bet tas tāds nieks, asinis nebija. toties asinis bija, kad mēs vienreiz spēlējām zālītē kartupeļus, ir tāda spēle, kur visi sadodas rokās un griežas uz riņķi ātri, kurš nokrīt, tas ir kartupelis un no spēles izstājas. es vienreiz iztsājos tā, ka pārsitu galvu pret zālē paslēpušos akmeni, tad gan bija daudz asinis, kam negadās. bet labi, ka slimnīca turpat blakus. mani vispār slimnīcā pazina un pazīst vēl tagad, man šķiet, katru vasaru man gadījās kāda nelaime. piemēram, kad es pēdējoreiz dzīvē spēlēju paslēpes (es gan nezināju, ka tā būs pēdējā reize), es nokritu uz trotuāra tieši aiz mājas stūra un nokritu tieši uz mutes.

vēl mēs spēlējām teātri. tas man patika vislabāk. mums bija sava skatuve- tāds mazs lievenītis pie epiķstacijas un tam pretī soliņš. parasti tās bija improvizācijas par tualetes tēmu, vai veikalu. jo turpat atradās divas elektrības kastes, starp kurām bija tieši tik daudz vietas, lai tur iesēstos. nez kāpēc, tā mums visbiežāk skaitījās tualete, tiešām nezinu kāpēc. turpat arī atradās puķudobe un tad nu mēs viens otram parasti arī no tās pašas dobes pasniedzām ziedus par labu tēlojumu.

vēl pagalmā bija tāda noslēpumainā vieta - graviņa. tur man mamma neļāva iet, bet reizēm kopā ar lielajām meitenēm tomēr aizgāju. tur sliktie puikas gāja smēķēt un iedzert. un reizēm arī kāds bomzis vai dzērājs gulēja. caur turieni varēja aiziet tālāk uz garāžām, betnujā, tas jau vairs nav mans pagalms. manā pagalmā jau tā bija epiķstacija, poliklīnika, miličmāja, baltā māja un mazliet tālāk bija dzeltenā māja, uz kuru man arī mamma neļāva iet, jo tur dzīvoja visādas nelabvēlīgās ģimenes.vēl mums bija savs basketbola grozs un laukums, kur spēlēt tautasbumbu. vispār tā bija epiķstacijas stāvvieta, bet tas, ka tur stāvēja dažas mašīnas, mūs īpaši netraucēja.

nujā, un vēl mēs daudz spēlējām paslēpes un kazaksrazboiņikus (nekad neesmu zinājusi, ko tas nozīmē un kā to izrunā), visvairāk man patika slēpties miličmājas pagrabā vai arī izspēlēt triku ar ieskriešanu savā mājā, padzerties, kaut ko uzēst, tad skatīties pa logu, kamēr kāds tiek atrasts, un nākt ārā. vispār jau mēs bijām sarunājuši, ka tā nedrīkst, nu, 'slēpties' savās mājās, bet reizēm tomēr es tā darīju. man šausmīgi nepatika vadīt.


***
uzspēlēsim kādreiz paslēpes?