Piena produktu patērēšanas saistību ar krūts vēzi un gaļas produktu saistību ar zarnu vēzi uzrāda daudzi pētījumi (apkopojumi šeit: http://nutritionfacts.org/2011/09/26/breast-cancer-and-diet/, http://nutritionfacts.org/video/which-dietary-factors-affect-breast-cancer-most/, http://nutritionfacts.org/video/dairy-hormonal-interference/), bet vizuāli sakarības ir uzskatāmākas:

PIENS



GAĻA

Zarnu vēzis ir otrais izplatītākais vēzis pēc plaušu vēža, bet zarnu vēža izplatība dažādos pasaules reģionos dramatiski atšķirās, piemēram Āfrikā zarnu vēzis ir 50 reižu mazāk sastopams, nekā ASV. Izrādās, gaļas patērēšana uzturā ir stipri saistīta ar zarnu vēža risku:

http://nutritionfacts.org/video/solving-a-colon-cancer-mystery/

Tas būtībā nav nekas jauns, jau pagājšgad WHO (World Health Organisation) apkopoja 800 pētījumus par šo tēmu un atzina, ka gaļa, sevišķi pārstrādāta gaļa un sarkanā gaļa, ir kancerogēna. Apparently, 50g gaļas patērēšana uzturā katru dienu palielina zarnu vēža risku par 18%. Sarkanā gaļa palielina arī citu vēžu risku, piemēram prostatas.

http://www.cancer.org/cancer/news/world-health-organization-says-processed-meat-causes-cancer

Interesanti, ka pie vainas nav tikai gaļa, bet gan dzīvnieku produkti kā tādi, tai skaitā olas un piena produkti. Pētījums sekoja 130000 cilvēku veselībai un diētai 30 gadus un atklāja, ka cilvēkiem, kas ieguva olbaltumvielas no dzīvnieku produktiem bija daudz lielāks risks saslimt (sevišķi ar sirds slimībām) un nomirt, nekā cilvēkiem, kas olbaltumvielas ieguva no augu valsts produktiem, jeb veģetārieši un vegāni ir veselīgāki un dzīvo ilgāk par gaļēdājiem.

http://www.independent.co.uk/life-style/health-and-families/health-news/vegan-meat-life-expectancy-eggs-dairy-research-a7168036.html

Haha, man patika Roberto pavāršovā, viņi cep omletes un pazvana tante Veronika no Daugavpils, un Roberto viņai jautā, vai viņa gatavojot omletes un Veronika saka:

"Nē, man negaršo olas. Man nepatīk olu smaka!"

Roberto izliekas, ka nedzird un atvieno Veroniku. Mīlu latviešus.

Es palieku nepacietīga, kad cilvēki stāsta vai raksta par saviem izmisīgajiem mēģinājumiem nomest svaru. Žēl, ka cilvēki badojas, moka sevi, ievēro kaut kādus drakoniskus sporta režīmus utt.

Tādos brīžos pievaldu mēli, lai arī labi zinu, ka šiem cilvēkiem noderētu padoms. Bet tajā pašā laikā, kam gan patīk pamācības.

Ja vien viņi zinātu, ka ēdot augu valsts produktus (dārzeņus, augļus, graudaugus, riekstus) viņi varētu ēst cik vien grib un ko vien grib un sportot mēreni vai vispār nē un viņi neilgā laikā atgūt savu optimālo svaru, ēdot garšīgi, regulāri un sevi nemocot. Un turklāt kļūtu visādi citādi veselīgāki. Ka visi tie liekie tauki ir uzaudzēti no dzīvnieku gaļas un teļu mātes piena.

Bet cilvēkiem nepatīk informācija, ja vien tā nav pasniegta maksimāli neuzbāzīgi un simtsreiz atvainojoties.

A: Most animals we eat have an underdeveloped prefrontal cortex. They do not have the capacity for complex cognitive functions or behaviors (i know this is true for chickens fish and cows at least, not sure about pigs but bacon is awesome). This makes them different from people.

B: I know some people that are like that… Should we eat them too?

Jā, Cecil the Lion nāves sakarā, man šķiet ļoti dīvaini, ka cilvēki it kā ļoti pārdzīvo un piekrīt, ka tas zobārsts ir ļauns idiots. Yet, viņi neaizdomājas, ka paši katru dienu ēd nogalinātu dzīvnieku ķermeņus, un ka šie dzīvnieki gluži kā Cecil the Lion gribēja dzīvot. Mani vēljoprojām mulsina, ka dažiem dzīvniekiem piešķir vārdus, par viņiem sajūsminās, viņus fotogrāfē, paijā un cenšas viņus pasargāt, un visi piekrīt, ka viņiem nedrīkst darīt pāri. Bet tikmēr citus dzīvniekus tur sasaistītus, stumj, grūsta, izvaro, atņem viņu bērnus, ekspluatē, sit, nogalina. Un izturas kā pret anonīmiem objektiem, nevis individuāliem dzīvniekiem, kam sāp. Bet daži protams ir vienlīdzīgāki par citiem. Frīlija labi apkopo šo divkosību:

http://youtube.com/watch?v=Xepl8KqLGHM

Šodien ieraudzīju austiņas un noskumu. Vispār ik pa laikam gadās redzēt tieši kaut kādus tradicionālus našķus sajusties excluded. Kaut gan, es varu derēt, ka var jau gan uztaisīt vegānās austiņas itin viegli tikai slinkums.

Man teica, ka J esot salauzusi roku skrienot un tvarstot teliņus, lai viņus vestu uz kaušanu. Ir ļoti grūti nepateikt ko nepieklājīgu un saglabāt empātiju šadā kontekstā.

Reizēm es aizdomājos par visādiem cilvēku evolūcijas momentiem vegānisma sakarā, un man sāk šķist, ka optimālākais ēdiens mums ir augļi. Es atcerējos Tom Troscianko grāmatu par redzi un to, kā mūsu un citu primātu krāsu redze attīstījusies, jo ir bijis izdevīgi pamanīt starp zaļām lapām košus augļus. Vēl viens faktors - kas ir mums vispatīkamākā garša - saldā, tik tālu, ka mākslīgi pastiprināta processed ēdienos izraisa atkarību. Bet dabīgajā vidē šī tieksme pēc saldas barības ir veiksmīga un attīstījusies, lai mēs uzņemtu sev vislabvēlīgāko barību - augļus.

Nesen biju uz interesantu runu par cilvēku un citu dzīvnieku reward sistēmām, un konkrēti saistībā ar narkotikām, piemēram kokaīnu. Cilvēki sasaista vietas, kur skorojuši narkotikas ar reward, un rezultātā, kad viņi kļūst clean un vairs nelieto, viņi ejot garām šīm konkrētajām vietām pilsētā izjūt milzīgu craving vilni, sāk svīst un kļūst nemierīgi un pastiprināti pievērš uzmanību apkārtējajai videi. Un tas ir slikti, kad cilvēki kļūst atkarīgi no narkotikām, jo nonākšana konkrētajā vidē un tā craving reakcija palielina iespējas relapsot. Bet šīs pašas reward sistēmas smadzenēs tāpat arī reaģē uz piemēram sukrozi, tikai ne tik aktīvi. Un ja padomā, kā šīs sistēmas ir evolucionāri attīstījušās dabīgā vidē, un kam tās ir piemērojušās, kam ir noderīgas - protams tas šķiet tik obvious, ka cilvēkiem ir bijis svarīgi atrast kalorijām bagātu un saldu barību - augļus - un sasaistīt konkrētas vietas savā tuvākajā vidē ar reward, lai nākamreiz atrastu to pašu labo, saldo barību. It just makes so much sense.

Un es vispār domāju, ka desertus cilvēki kāro pēc tipiskām pusdienām tāpēc, ka it kā ir dabūjuši kalorijas visādu proteīnu un tauku formātā, bet ķermenis un smadzenes kāro ogļhidrātus augļu formātā.

Reizēm man uznāk paranoja, ka kafejnīcas darboņi ir aizmirsuši manu pasūtījumu un ielikuši manā kafijā govju, nevis sojas pienu. Tad es kopulsīvi dzeru pa malciņam, pārbaudu, bet iekšēji zinu, ka nevarēšu pateikt atšķirību, tad atceros par strutām un tesmeņu mastītu un visiem tiem skumjajiem, vientuļajiem teļiem, un tad protams man vairs negribas to kafiju dzert.