Beyonce paziņoja, ka ir vegan!!! No sākuma lielā feminist zīme, tagad šis. Es tomēr viņu mīlu par spīti visām pretrunām.

Haha, un fani ir dusmīgi un posto viņai instagrammā vistu kājiņas un saka, ka viņa tikko ir paziņojusi, ka nemīl dzīvi etc. Man šī reakcija šķiet visnotaļ paredzama, jo cilvēki mēdz sajusties vainīgi vegānu priekšā un tad to iekšējo konfliktu kompensēt ar dusmām, neiecietību un izsmieklu.

Šis ir tik lieliski, man ir liels prieks, ka tik plaši pazīstams cilvēks dalās ar ko tādu, es ceru, ka par spīti negatīvajai reakcijai daļa fanu aizdomāsies un paši pamēģinās šo dzīvesveidu.

I WAS BORN AND RAISED in Houston, and if there’s one thing we love in Texas, it’s good food. Food has always been at the heart of my family, and it played a big role in my upbringing. We celebrated, bonded, commiserated, and loved one another through food—and not necessarily the healthy kind. Our hometown favorites were fried chicken, fajita tacos, BBQ burgers, BBQ ribs, fried shrimp, and po’boy sandwiches. Growing up, I was always on the move and didn’t always make the right choices when it came to food and may have even developed some habits around it that were silently sabotaging my health as I grew older.

After having my daughter, I made a conscious effort to regain control of my health and my body. But I didn’t want to do a crash diet. I was a mom now. I needed to change my ways and set an example for my child. So I turned to no one other than my good friend and fitness and nutrition confidant, Marco Borges. I’ve worked with him for years to keep me on-track, motivated, and ahead of the health game. Yet, as much as I follow and trust his advice, when I would hear him talk about the amazing benefits of a plant-based lifestyle, I would think, that sounds amazing. I would love to experience those benefits, and while I can incorporate those good foods into my life, I knew I could never eat that way. I love food too much. Something needed to happen for me to come around. I needed to be ready.

A year later (around November 2013), my husband and I decided we wanted to try a completely plant-based diet with Marco. I had lost my pregnancy weight with his help, through an exercise-and-nutrition program, and was ready for another challenge. I decided I wanted to take a more proactive role in my health, and knowing all the amazing benefits, I knew this was the one. I was ready.
And so the journey began that helped me get into the best shape of my life. Little did I know the long-lasting effects it would have. I thought, like with most diets, I would feel deprived and hate food, that I would miss out on restaurants and celebrations, that I would get headaches and be irritable, etc. I was wrong about all of that.

It took a few days to adjust, but what I discovered was increased energy, better sleep, weight loss, improved digestion, clarity, and an incredibly positive feeling for my actions and the effects it would have on those around me and the environment. I couldn’t believe how much of our health we can control with food. And that I could still love food but this time it would love me back (like the walnut tacos you’ll find in here, oh my!!). We even celebrated my husband’s birthday with an all-vegan party. I can still see the reaction on our friend’s faces. Some were extremely excited while others had some reservations, but in the end, we all enjoyed it immensely. My greatest discovery was that I would benefit from the best gift I could give myself and my family—my health.

I’m sharing my experience because I want the best for everyone, and I would like for anyone who thinks that this isn’t for them, even though they may know of the incredible benefits, that they can do it. You deserve to give yourself the best life you can. Empowerment starts within you and your decisions. You can control the quality of your life with the food you eat. The truth is that if a Houston-born foodie like me can do it, you can too—you just need to try it for 22 days.

—Beyoncé

"In our current society…

Animals are things.

We remove ourselves from animal suffering by disassociating ourselves from their pain. we disassociate the violence (if slaughterhouses had glass walls) or, in close encounters (hunting) we remove ourselves emotionally because animals are not the same as us – “we’re different, we feel things differently. Humans possess rationality.”

Therefore animals cease to be us, animals become them. Their suffering becomes abstract and unreal against our need for carrying on habit and shopping comfortably. Animals sit in our ovens, animal heads adorn our walls, and animal skins are twisted into shapes in order for them to carry our animal-tested lipsticks. Animals are very clearly things for us.

People who are the ‘other’, and those in far-away lands are already things.

We remove the violence that is not on our doorsteps. It is far. It is not our problem, or responsibility. We remove ourselves from those who do not look like us, do not act like us – because they are different, by choice or by nature. Again, people are not us, they become them. These people become disposable. Murder in war is rationalized by the media and as a justification for our own safety.

Or, those who are suffering on our doorstep – the homeless finding spikes placed in the drier spots they used to sleep – we find any rationale to associate ourselves with them. People are things.

~

In our modern world, animals are definitely seen as things, products to consume, literally, to the point that we gnaw upon the unnaturally cooked flesh of an animal that was bred and tortured to be slaughtered.

People are already seen as things, factory workers sewing help messages into big brand clothing labels as suicide nets are put up as an answer to a despicable problem, whole communities are starved out, poisoned and murdered for land. Genocide swept under the rug in the name of patriotism.

Already, we witness a basic lack of empathy and sense of responsibility for suffering within ourselves, our caring friends, and loving families.

Mad Max: human skulls are used for decoration, human blood and milk are extracted from the unwilling to fuel the wants of the few. Milk taken from nursing mothers, and blood from captives literally keep Immortan Joe’s cannon fodder able to fight.

Today, in England, the US, almost everywhere: Milk is forcibly taken from mothers who are constantly impregnated, as their calves, their babies, are sold as veal, just for profit, as they’re not actually allowed to tell you dairy is good for you anymore, because it’s not.

So, I ask you, what is the difference between the microcosm society that horrifies us so in Mad Max, and the lives we live right now?"

https://rachelsar.wordpress.com/tag/mad-max/

Vakar noskatījos Mad Max Fury Road un man vegānisma sakarā šķita interesanti pāris momenti Immortan Joe sabiedrības sistēmā - sievietes, kuras ir pieslēgtas piena sūkņiem, lai saražotu pienu priekš Immortan Joe pieaugušā dēla, dzīvi cilvēki, kas karājas ar galvu uz leju, un no kuriem tiek ņemtas asinis priekš war boys, sievietes sauktas par breeders, kuras ir ieslēgtas un turētas kā īpašums, noreducētas uz vairošanās funkciju, un kuras raksta uz sienām "We are not things". Tam visam pamatā doma, ka cilvēkus var noreducēt uz izejvielām un funkcijām un ekspluatēt tie, kuriem ir vara. Tas viss protams šķiet šausmīgi, bet mani fascinē tas, ka cilvēki domā, ka tas ir ļauni tikai tad, ja tā rīkojas savas sugas ietvaros. Tieši šādi izturas pret biljoniem ieslodzītu dzīvnieku katru dienu, un viņu ķermeņi patiešām mūsu acīs ir tikai īpašums un izejvielas, viņu dzīvībām un vēlmei nejust sāpes netiek iedota vērtība. Mēs domājam, ka visu citu sugu dzīvās būtnes mums "pieder" un mēs tās varam ekspluatēt pēc sirds patikas, un tam netiek dotas divas domas, jo mēs esam īpaši un entitled to their bodies. Es ceru, ka redzot tās ainas vismaz daļa cilvēku aizdomājās par šo.

Es šodien nopirku divu veidu vegānos sierus par 2.50 paundiem katru, diezgan palielu rituli, kas garšo kā cheddar un tādu maigāku šķēlītēs. Viņi ir so amazing un garšo tieši kā īstais siers, noteikti iekļaušu ēdienkartē, salātos bija lieliski.

Cibā pēdējās nedēļas šad tad uzplaiksnī sarunas par to, vai būt par vegānu ir viegli. Daži saka, ka tāds dzīvesveids esot liberastu izlaidība un luksuss, daži sakot, ka tā visa padarīšana ir grūta un dārga, citi aizrāda, ka nav ko sūdzēties par grūtumu un tā tālāk.

Par to, ka grūti. Mana pieredze arī ir tāda, ka sevišķi sākumā būt par vegānu ir grūti ārpus mājas, bet viegli un pat interesanti mājās. Lielākā problēma, ar kādu esmu saskārusies šeit Latvijā ir atrast, ko ēst pusdienās ārpus mājas. Tikai kļūstot par vegānu tev pirmoreiz atveras acis uz to, cik ļoti cilvēki ir atkarīgi no dzīvnieku ķermeņiem. Tas ir gluži tā, it kā govs būtu mūsu māmiņa, un mēs bez viņas galīgi nevaram, un tāpēc paņemam no viņas visu, ko var dabūt - pienu, viņas bērnus, gaļu, ādu. Būtībā, ja ēdnīcu piedāvātajā ēdienā nav gaļas, tad ir gandrīz vai pavisam skaidrs, ka tur būs siers, vai arī krējums, vai arī olas. Man pat reizēm šķiet, ka tam apakšā ir kaut kādas bailes, ka bez dzīvnieku produktiem mēs visi izsalksim un nomirsim, tāds kā animal product separation anxiety. Turklāt dzīvnieku produkti tiek lietoti pat tādos ēdienos, kuros tos it kā nemaz nevajag - piemēram štovētos kāpostos noteikti jāpieliek arī gaļa, vai arī ja ir cepti kartupeļi, tad tos noteikti vajag apcept sviestā. Arī par salātiem, bet manuprāt tas tieši ir vairāk izteikti Latvijā, salātiem jāpievieno krējums, citādāk tie noteikti nebūs pietiekami sātīgi, un no tā mums visiem ļoti bail. Lielākais kuriozs laikam bija, kad mamma nopirka Liepkalnos maizi, un tur iekšā bija cūku vaigi. Par kūkām vispār laikam var nerunāt, jo lai arī ir iespējams izcept garšīgas vēgānas kūkas, to piedāvājuma būtībā nav, ja neskaita mazus izņēmumums - piemēram vegānie brauniji konkrētās kafejnīcās. Es esmu secinājusi, ka ēdot iestādēs ārpus mājas, man nāksies samierināties ar diezgan vienveidīgu piedāvajumu - vārītiem griķiem, kartupeļiem vai rīsiem ar retajiem biešu vai burkānu salātiņiem, kas ir pagatavoti bez krējuma. Vairāk izvēles ir tādās vietās kā Lido, kur pat ir pieejumi tvaicēti un sautēti dārzeņi, un dažādi sacepti dārzeņi vegānās mērcēs, kas ir forši, tur ir arī norādes par to, vai ēdiens satur laktozi. Tā kā es esmu secinājusi, ka pusdienu jautājumu var vairāk vai mazak atrisināt tikai ņemot ēdienu līdzi no mājām, kas pat ir daudz izdevīgāk un garšīgāk. Protams - tas prasa laiku, vai nu iepriekšējajā dienā, vai no rīta, bet es domāju, ka līdz nebūs lielāks vegānā ēdiena piedāvājums starp gatavajiem ēdieniem, šis arī ir vienīgais risinājums. Vēl viena lieta, ēdot restorānos vai kafejnīcās nākas samierināties ar to, ka tu neko īsti nevari izvēlēties, un ģimene vai draugi tevi apsmej, bet nu, tas tā. Laikam smieklīgakā reize bija, kad mēs bijām aizgājuši uz Čilī Picu, kas ir vegāna ļaunākais murgs, jo tur animal product separation anxiety ir visizteiktākā - šķirstot to ēdienkarti, un secinot, ka pilnīgi visur ir siers, es pasūtīju veģetāro picu un pateicu, lai man taisa bez siera, bet pieliek klāt vairāk dārzeņu, un man tika atnesta tāda sausa pica ar ļoti daudz sakapātiem Ķīnas kāpostiem. Varbūt cilvēki iebildīs, ko tad es gaidīju, picu tomēr taisa ar sieru, bet es esmu ēdusi ļoti, ļoti garšīgas vegānās picas, gan kafejnīcās, gan pati esmu taisījusi, tā kā tas ir izdarāms, tas vienkārši ir pieprasījuma un piedāvajuma jautājums. Vēl viena lieta, kas mani mazliet kaitina ir zīmju trūkums ēdienkartēs - dažreiz ir norādīts, ka ēdiens ir veģetārs, bet to tomēr ir ļoti viegli redzēt, daudz grūtak ir saprast, vai ēdiens ir vegāns, bet tas nav sevišķi populārs apzīmejums pagaidām, vismaz Latvijā noteikti nē. Tā kā jā, esot vegānam ārpus mājas jāsaglabā humora izjūta, un jāsagaida, ka tev nekas īpaši nebūs piemērots, tāpēc jāsagatavojas sev visu lielākoties pagatavot pašam.

Par to, vai dārgi. Es varu apgalvot ar pilnīgu pārliecību, ka būt vegānam ir lētāk, nekā būt visēdājam. Es ēdienu pasūtu ik nedēļas no lielveikala, un kopš es esmu vegāns mani izdevumi par ēdienu ir krietni sarukuši. Dārzeņi ir ļoti daudzveidīgi un lēti, un lai arī tas ir stereotips, man šķiet tur ir daļa taisnības, ka visēdāji mēdz par dārzeņiem domāt "gurķi, tomāti, salāti". Tad, kad es kļuvu par vegānu un sāku interesēties par visādām receptēm, es sapratu, ka ir tik daudz visādu lētu, garšīgu dārzeņu, kurus es nekad iepriekš neēdu, kaut vai piemēram visi sakņveidīgie dārzeņi. Arī graudaugi, rīsi, griķi, makaroni, pupiņas, zirņi ir ļoti lēti. Vienīgais, kas ir padārgi, ir rieksti un eksotiskie augļi, bet tā kā rieksti un augļi ir tik ļoti veselīgi, es domāju, ka tas ir tā vērts izdot naudu par šiem produktiem. Vienīgais, kas ir dārgi ir ēst ārpus mājas vegāniestādēs, jo tur viss ir uzcenots, but then again Latvijā tā laikam man nav problēma, jo te tādu iestāžu vienkārši nav, lol.

Vienvārdsakot, mans secinājums ir, ka grūti ir tikai ārpus mājas, un ne jau tāpēc, ka nebūtu iespējams pagatavot garšīgu un lētu ēdienu, kas ir bez dzīvneiku produktiem, bet gan tāpēc, ka lielākā daļa tautas šādu ēdienu nepirktu, jo visi ir atkarīgi no gotiņas, rukšiem un vistām, un visiem ir bail, ka ja viņi nepaņems karbonādi vai neuzspiedīs salātiem virsū krējumu, tad paliks izsalkuši, līdz ar to nav pieprasījuma un nav arī piedāvajuma, vai arī tas piedāvājums, kas ir, iedalās kategorijās accidental-vegan-food-that-is-cheap (rīsi, griķi, salāti), intentionally-vegan-food-that-is-expensive (hipsteriestāžu un vegāniestāžu ēdiens). Tā gan nav neatrisināma problēma, un es arī neuzskatu, ka tas, ka ir grūti paēst ārpus mājas būtu labs iemesls nebūt vegānam, tā kā es atzīstu, ka tā ir problēma, bet nedaudz skeptiski skatos uz tiem, kas saka, ka tā ir milzīga problēma un gana labs iemelss, lai nekļūtu par vegānu, jo dārgi tas nav, tas tikai prasa drusciņ vairāk laika un izdomas.

Kopsavilkumā es par vegānismu ārpus mājas jūtos šādi:

Šodien nopirku savas pirmās vegānās kurpes. Vispār man uznāca paranoja, ka visi sekss-un-lielpilsēta-sieviešu-un-kurpju-un-somiņu stereotipi un reklāmas un tā ideja, ka sievietēm vajag neskaitāmus kurpju pārus un somiņas ir kaut kāda slima gaļas industrijas propoganda, lai būtu, kur izmantot lieko ādu. I know, cray cray.

"Throughout the history of human kind virtually every atrocity was made possible because the populace turned away from a reality they felt was too painful to face. And virtually every social transformation, every revolution was made possible because a group of people chose to bear witness and they demanded that others bear witness as well."

-Melanie Joy

"Nu vegānisms gandrīz nekad nav diētas preference. Daudziem tas ir par dzīvnieku tiesībām, ētiskumu, vidi/dabu/klimatu, veselīgumu un vēl nez ko. Tā visa ir ideja nevis tas, ko bāž mutē. Vispirms vergu brīvlaišana, tad sieviešu/melno/lgbt/bērnu tiesības, pēc tam būs dzīvnieku iespējas netikt izmantotiem (98% gadījumu) neētiskos veidos.

Ja tev šķiet, ka cilvēkiem nodarīt sāpes nav ok, kāpēc dzīvniekiem ir? Nu...tikai tas tiek noklusēts, tas notiek noslēgtās, norobežotās teritorijās, tā ir tikai iesaistīto darīšana (nemaz neņemot vērā, ka tie "neiesaistītie" pēc tam pirks), par to runāt nav labais stils. Noklusētā vardarbība, kuru visi ignorē. (Ja nevar dot consentu, tad "augšējam" ir jādara mazāk kaitīgais un iespējami labākais, savādāk viņš ir varmāka, vai ne?)

Tas ir TIK loģiski. Manuprāt, jebkuram, kuram kaut mazliet rūp pasaule un tās nākotne vegānisms vismaz teorētiski ir saprotams un atbalstāms.

Bet tieši tāpēc, ka tas nav "common sense", ir filmas, pasākumi un whatnot. Un tāpēc, ka dzīvnieku izmantošana ir tik ļoti ieēdusies mūsu sabiedrībā, arī tie, kuri grib vienkārši būt vegāni, nav tik viegli, jo sevišķi sākumā."

- nomirusi

Es izdomāju, ka ja man kaut kad piesiesies Jehovas liecinieki un mēģinās pierunāt mani interesēties par dievu, es viņus mēģināšu pierunāt kļūt par vegāniem. Tas varētu būt jautri!

Miit ir ļoti jauka vegāndraudzīga iestāde, ar burgeriem, zupām un pat braunijiem. Un diezgan normālas cenas arī. Es ceru, ka šādi izskatīsies nākotne!