Parka namiņā, tajā, kam veranda, vēl arvien dzīvo laime. Tāda melanholiska laime. Nekārtīga un putekļaina. Ar neravētām puķu dobēm un nepļautu zālāju. Laimei ir vietām ieplēsti aizkari. Laimē var atrast pa sīkai, melnai peļu kakiņai. Vai pat veselu peļu saimi.
Saules gaisma verandā vēl arvien ir tāda pati kā vasarā. Tikai ātrāk kļūst tumšs. Bet no rīta viss ir atkal pa vecam. Vēl varu tur dzīvot. Tagad būs daudz jāglezno. Vēlāk, kad dienas kļūs pavisam īsas, gleznošanai nepietiks dienasgaismas stundas. Man ir mazs plāniņš. Izstādes plāniņš. Laikam jau esmu karjeras sieviete, ja atmetu ar roku dzejas dienām, sporta klubam, Baltijas pērlei un Rīgas satraucošajai dzīvei, lai tā visa vietā izvēlētos patverties savā verandā un gleznot no rīta līdz vakaram.
Laimīga es esmu. Laimīga un viss.