No kurienes tā vientulība un skumjas izlec tik stipras kā ar āmuru pa galvu, un tu stāvi starp 40 tūkstošiem cilvēku un gribi raudāt tāpēc vien, ka laiks iet uz priekšu, tāpēc, ka mainās gadalaiki, tāpēc, ka nevari vairs pūlī atrast to vienu koši zaļo gaisa baloniņu. Prāta vētra tikmēr spēlē tieši to dziesmu, kas skanēja toreiz tavas jaunības pašā sākumā, un tu saproti, cik ļoti tu vēl tomēr esi tā pati, it kā nebūtu bijuši ne gadi, ne gadalaiki. Tad tu saņemies atkal, padzen skumjas, iespiedzies, savicini rokas, dziedi līdzi nākošai dziesmai, lēkā cik spēka un priecājies.
Fantastiski bija. Jā, mans pirmais Prāta vētras koncerts. Tikai tāds skaistums un prieks nezin kādēļ sāp arī. Tāpat kā visas ļoti skaistās lietas.