Teic, mana dvēsele, Kungu!
Ja viss izdosies kā plānots, tad otrdien sākšu svētceļojumu. Neticami. Gadus piecus nav sanācis izbrīvēt laiku iešanai uz Aglonu, bet šogad visā trakajā steigā pēkšņi radies izdevīgs brīdis svētceļojuma nedēļai. Gatavojos lieliem lietiem un izmirkšanai. Nekas. Šoreiz tas būs pateicības svētceļojums. Man patiešām ir sakrājušām lietas, par kurām vēlos pateikties. Zālainās ganībās esmu ganījusies, un Kungs ir bijis žēlsirdīgs un labvēlīgs. Un, protams, es vēlos būt arī ceļā caur mazajiem ciematiem ar lielajām baznīcām, caur mežiem un aizaugušām grāvmalām, gar akām ar saldu ūdeni un ābeļdārziem ar pirmajiem dzidrajiem āboliem, un vēlu vakaros, guļot pie ugunskura, skatīties, kā zvaigznes kustās augusta debesīs. Ceļā ņemšu jūs visus līdzi. Pateikšos par jums arī. Jūs jau tāpat esat manā galvā iekšā, ko tur liegties un klīrēties, tad nu jāpateicas par jums un jūsu vārdiem: sapņu aprakstiem, Lielajām Kosmiskajām Skumjām, laimes brīžiem, dzejoļiem, ceļojumu piezīmēm, sadzīves ainām, mīlestības vēstulēm un slepenajiem prieciņiem. Jūs jau paši zināt.