Neticami tas viss ir. Tas, kas notiek. Es nepazīstu sevi tādu, kāda esmu tagad. Nezināju, ka mans ķermenis spēj izdarīt tik daudz un tik labi. Es labi dejoju. Šīs ciparu dejas es dejoju labi patiešām, kaut arī manī nav ne ticības, ne zināšanu. Dīvaini. Ir ļoti dīvaini.
Es arī esmu vienīgā, kas ir sapsihojusies līdz skriešanai prom, līdz brēkšanai un trakām dusmām. Bet es cenšos. Brīžiem esmu mazs ļauns dēmons, un citi to jūt. Bet dejoju es skaisti. Nē, drīzāk tas ir mans ķermenis, kas dejo skaisti, es pati tikmēr cīnos ar dēmoniem sevī.
Rīti mums sākas ar super-mega-turbo meditāciju. Ak, kungs, tas ir tik grūti fiziski un garīgi arī. Mēs patiešām ejam pāri savu spēju robežām. Šorīt raudāju no dusmām un sāpēm muskuļos, un tāpēc, ka tik ļoti gribēju izturēt, izdarīt, uzvarēt sevi.
Vakaros mēģinājumi ir gandrīz līdz tumsai. Kopā sanāk 7-9 stundas dienā. Un, ja salīdzina ar to, kādi bijām pirms piecām dienām, tad progress ir gluži vai neticams.
Bet brīžiem ir tik grūti, ka kaukt gribās. Un kauties. Bet tad atkal pēkšņi atnāk kaut kāds uzplaiksnījums un mēs esam viens ķermenis, viena elpa, viens kustīgs organisms, un pāriet dusmas, atnāk prieks, spēks, skaistums. Vēl četras dienas. Jāturas. Man nekam citam nav laika šobrīd. Tikai ciparu dejām.
Nezinu, patiešām nezinu, kāpēc man to vajag. Ceru, ka tas viss ir uz labu.