Vairāk kā pusi gada mēs ar kuratoru bijām šo visu funktierējuši, un tagad, kad viss ir over, man gribas gluži vai kaukt no žēluma. Viss. Viss cauri. Viņi sakāpj mašīnās, viņi pamāj, viņi aizbrauc, lietus līst, vēl daži paliek, mēs paliekam, es palieku; zinu, ka pāries. Tā taču ir tikai nejaušība, ka viens pasākums saved kopā pilnīgi svešus cilvēkus un viņi kopīgi rada kaut ko tik spēcīgu.
Es šobrīd nemaz negribu tikt atpakaļ savā ikdienā. Viss, ko rakstīju par ilgām, lai viss ātrāk beidzas, ir galīgas muļķības. Patiesībā es tagad dzīvoju pa īstam, un laikam šī tad arī ir tā mana īstā dzīve - kad viss atrodas uz robežas starp reālo un nereālo.
Esmu tagad vilkatis, mana tumšā, radošā, neskaidriem sapņiem, kompleksiem un iedomām pilnā puse ir izvērsusies uz āru, un es varu izdarīt jebko. Un tas ir tik stipri, tā ir neprātīga bauda - sajust radīšanas garšu, redzēt kā viss pārvēršas tepat tieši acu priekšā, un visu saprast, visā būt iekšā.
Ai, nu ko tur, es vienkārši negribu atpakaļ savā rāmajā ādā, gribu vēl par vilkati kādu brīdi paskraidīt brīvībā.