Pasēdējām vakar pie uguns. Smuki parunājāmies. Norietēja saule, no mākoņa izlīda milzīgs mēness. Odi koda. Vardes kurkstēja.
Šodien turpina ierasties dīvaiņi, katram savas vajadzības, ieceres. Vienam, lūk, nokaltušu egli vajag. Cits pasūta saldētu cāli. Viens dīķa vidū iespraudis kaut kādu metāla verķi. Bet sarunas risinās smalkas - par Venēciju, par ledus objektiem tālu ziemeļos, par izcilām performancēm, par rituāliem, par pasaules galu.
Lietus arī klāt kā pēc plāna. Visi kļūst miegaini, daži salien zem segām un piemieg, tikai es tāpat skraidu no datora uz šķūni, no šķūņa uz ēstuvi, no ēstuves pie telefona, no telefona pie datora utt. Kurators gan tepat ofisā man aiz muguras aizmidzis uz dīvāna - kājas karājas pār dīvāna malai, skan klusa šņākšana. Lietuvieši atradās, kurators nomierinājās, būs labi.