Kad visi vēl tikai kaut kur dodas, es jau nāku mājās. Mazs vakars kopā ar Klāru, Barbaru un Dedzīgo. Mēs patiešām labi izskatāmies. Mēs esam kaut kā daudz stiprāk kā agrāk. Un es pat virs tik ļoti nebaidos attālināties, kādu pazaudēt, nebaidos, ka mēs varētu cits no cita aizklīst. Tagad zinu, ka viss var atkal būt savādāk, pazudušie var atrasties, un tālu aizklīdušie - atgriezties. Dažas lietas ir pārgājušas pašas no sevis. Dažas ir nākušas klāt. Šogad tik daudz kā - daudziem kāzas un bērni. Es gribētu, lai mums visiem būtu vairāk mākslas. Jā, un vēl aizvien es laiku pa laikam sapņos redzu klasesbiedrus.
Nāku mājās ar kājām. Eju līdz pilsēta sarūk mazos namiņos, izaug dārzi, ceriņkrūmi, zālieni. Nakts nāk gaiša, silta, labvēlīga. Rajona jaunatne pulcējas uz asfaltētā laukuma, rūcina mašīnas, sakliedzas. Pamanu sikspārni. Lakstīgalas gan šovakar pieklusušas.
Dažreiz es domāju, ka, ja es uz visu skatītos no liela attāluma - no tā laika, kad manis vēl nebija, vai tā tāluma, kad viss jau būs nodzisis - es būtu ļoti laimīga, vērojot to, kāda ir mana dzīve. Piemēram, tāds jūnija vakars kā šis: ātri iet cauri siltai tumsai, visu just, redzēt dzeltenu debess maliņu virs horizonta, domāt par draugiem, par rītdienu, par baikiem, par gleznām, kuras jāpaspēj uzgleznot, par Dievu, par vasaru. Tā taču ir laime, vai ne?