Etija Hilesuma
Dienas paiet kopā ar Etiju. Viņa mani valdzina arvien vairāk. Tik aizrautīga un spoža. Ar savu aso prātu un pār visām sirds robežām pāri plūstošo sievišķību. Ar lielajām ilgām, apmulsumu un kritieniem. Ar to, cik ļoti viņa meklē. Un atrod Dievu. Palēnām. Pati.
Viņa dzīvo Amsterdamā. Viņa studē, daudz lasa, daudz raksta. Tas, ko viņa raksta ir dienasgrāmata. Pieraksti burtnīcās ar zilām līnijām. Viņa raksta par sevi, par to, ko lasa, par dzīvi, par laiku. Arī par Dievu. Tie ir pārsteidzoši teksti. Ļoti dzīvi, aizraujoši, atklāti. Etija ir ļoti mūsdienīga, viņa ir kaislīga, viņa mīl, viņa brīžiem mīl neprātīgi. Viņa ir jauns cilvēks, viņa grib dzīvot, viņa grib kādreiz rakstīt pa īstam - stāstus. Bet laiks ir briesmīgs.
Etiju nogalina koncentrācijas nometnē. Viņai ir divdesmit deviņi gadi. Viņa ir ebrejiete.
Pieraksti Etijas dienasgrāmatā top apmēram gada likā. Tad viņa pārtrauc rakstīt. Tas ir īsi pirms nokļūšanas koncentrācijas nometnē.
Nekad neesmu lasījusi kaut ko, kas tik ļoti precīzi parāda mūsdienu cilvēka sajūtas par Dievu. To, kurš it kā ir, bet iespējams arī, ka viņa nav, jo kā gan tādā pasaulē varētu būt Dievs?
Etijas Hilesumas dienasgrāmatas tekstus tagad lasa Dieva meklētāji. Kā brīnumainu liecību par to, kā cilvēka dvēsele piedzīvo atklāsmi un spēj atsaukties ļoti lielam aicinājuma. Turklāt Etija patiešām labi raksta.