Es ļoti labi saprotu pazudušā dēla vecāko brāli. Man vienmēr viņu ir bijis vairāk žēl kā to otru - jauno mantas izšķiedēju. Bieži es pati esmu skaļi brēkusi: "... bet tu man nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu!" Pēc tam sevi bargi rājusi, cīnījusies ar sevi un citiem un beigās visu piedevusi. Līdz nākamajai reizei.
Bet vakar pret vakarpusi es vēlreiz patiesi un no sirds piedodu mazajam mantas šķiedējam, un visas dusmas pāriet. Nē, nav nekādas vārdos izteiktas miera līgšanas. Es piekāpjos. Tētis arī. Nemaz jau nerunājot par mammu. Brālis tiek pie sava. Un pēkšņi visiem kļūst mierīgāk un labāk.
Es pat izmazgāju un izgludināju brālim smokinga kreklu. Bet viņš parādīja samontētos filmas fragmentus.
Šorīt viņš ieceļ taksometrā lielu čemodānu un aizbrauc. Mazais suņusēne.