citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2005-06-09 08:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es ļoti labi saprotu pazudušā dēla vecāko brāli. Man vienmēr viņu ir bijis vairāk žēl kā to otru - jauno mantas izšķiedēju. Bieži es pati esmu skaļi brēkusi: "... bet tu man nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu!" Pēc tam sevi bargi rājusi, cīnījusies ar sevi un citiem un beigās visu piedevusi. Līdz nākamajai reizei.
Bet vakar pret vakarpusi es vēlreiz patiesi un no sirds piedodu mazajam mantas šķiedējam, un visas dusmas pāriet. Nē, nav nekādas vārdos izteiktas miera līgšanas. Es piekāpjos. Tētis arī. Nemaz jau nerunājot par mammu. Brālis tiek pie sava. Un pēkšņi visiem kļūst mierīgāk un labāk.
Es pat izmazgāju un izgludināju brālim smokinga kreklu. Bet viņš parādīja samontētos filmas fragmentus.
Šorīt viņš ieceļ taksometrā lielu čemodānu un aizbrauc. Mazais suņusēne.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]murse
2005-06-09 14:00 (saite)
:))))) tā jau ir. katram savs. un tas lutinātais beigu beigās cieš no savas personīgās nespējas vairāk, kā vecākais var iedomāties.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2005-06-09 22:07 (saite)
Zini, vecākais cieš līdzi. Jo jāmīl jau tāds suņusēne tik un tā. Kaut arī brīžiem dusmas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]murse
2005-06-10 15:50 (saite)
Vecākais VAR arī neciest, man liekas, tā ir izvēle. Tāpat kā jaunākais var pieaugt, tāpat vecākais var neciest, ja iekšēji sajūt un nolemj, ka nu būs gana.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?