Vai jūs bieži domājat par nākotni? Par to nākotni, kas būs pēc 100, 200, 500 gadiem. Pēc 2000 gadiem? Vai domājot par nākotni jums nāk prātā visādas šausmas - robotu un klonu pasaule? Vai jūs gribētu ieraudzīt nākotni, ja būtu tāda iespēja? Es domāju to nākotni, kas nav jūsu personiskā, bet gan cilvēces, planētas, visas radības kopējā.

Nē nu, protams, es šobrīd esmu pārāk salasījusies, bet arī bez salasīšanās, mēdz uzmākties domas par sojas un gēnu brīnumdarbu nākotni. Dažreiz šķiet, ka tās nākotnes šausmas tiek kaut kur īpaši audzētas  lielās, caurulītēm un vadiņiem saslēgtās burkās, un vēlāk izplatītas ar interneta, tv un filmu palīdzību. Un caur grāmatām arī, protams. Uz katrs baiļu porcijas uzlīmēta etiķetīte "Nenovēršams!" vai "Drīzai īstenošanai!", vai "Neietekmējams!". Jo vairāk un biežāk sevī uzņem baiļu devas, jo paliekošāka rodas pārliecība par to, ka "es tāpat tur neko nevaru darīt". Tik vien kā soļot lieliem soļiem iekšā visļaunākajā iespējamā sojas un gēnu brīnumdarbu nākotnē. Vai man tikai tā liekas, vai arī tiešām cilvēki ir pārliecināti, ka nākotnē mūs gaida vienas vienīgas šausmas? Un, ka šis mirklis, šie daži gadi, šī mana viena dzīve, ir jau kaut kas neglābjami iebojājies, tomēr vēl gluži labi paciešams, salīdzinājumā ar tām prātam neaptveramajām briesmām, kas piemeklēs cilvēci nākotnē. Skaidrs, ka tik milzīgas visaptverošas bailes kopā ar visām pārliecinošajām etiķetītēm "Nenovēršams!" un "Drīzai īstenošanai!" tā vien vedina uz piepildīšanos. Labi, es vairs neprātuļošu tālāk, es pat nezinu, kur tālāk var aizdomāties, bet es tikai domāju, vai tās bailes no nākotnes ir bijušas vienmēr cilvēkos, vai arī parādījušās kādā konkrētā brīdī. Es nezinu vēsturi, viss pārāk ātri aizmirstās, droši vien tas ir bijis rakstīts kādā skolas grāmatā: "Kopš ... gs., līdz ar ... kara seku ietekmēto ... ideju izplatīšanos, cilvēce sāka izjust pastāvīgas bailes no nākotnes." Vai arī: "Bailes no nākotnes visos laikos ir bijušas cilvēka dabu raksturojoša iezīme". Neko neatceros.