Vien tāds rīts
Tie ir tikai daži pavasara rīti, bet pēc tam tos atceros visu gadu. Šis ir viens no tiem. Lai rīts būtu tāds, ir jābūt koši zilām bezmākoņu debesīm, jābūt ziedošām kļavām, siltai saulei un dziedošiem putniem. Tādā rītā tiek atvērtas balkona durvis, laukā iznests mazais apaļais tējas galdiņš un darbnīcas krēsli. Un tad ir brokastis uz balkona. Ar redīsmaizītēm un melno šokolādi. Labi daudz kafijas. Putni lido pavisam zemu, tieši pāri galvai, sēžas kļavas zaros, svilpj un klaigā. Saule silda pakausi. Tālumā aizdun vilcieni. Nodimdina baznīcas zvans. Pa kādu mazu ieliņu aizpļerksinās mocītis. Gar upīti cilpo rīta krosa skrējējs. Ir silti un labi, dzīve ir pati pilnība. Sestdienas avīzes mētājas zemē nelasītas, domas turas tikai pie putniem un kļavu ziediem. Neko citu nevajag kā vien šo pašu rītu, debesu tālumu, plaukstošo lapu raibumiņus zaru galos. Turklāt viss vēl ir priekšā - pavasaris, vasara - daudzi labi rīti. Bet pēc tam, kad būs jau rudens un ziema, kad balkona durvis mēnešiem netiks atvērtas, es dažkārt nostāšos pie balkona sliekšņa, piespiedīšu degunu stiklam un iztēlošos, kā sniegs izkūst, kļavas zaros sasēžas skaļi putni un debesis izplešas siltas un zilas pār visu pilsētu.