Eju šorīt pa ielu. Pa garo, taisno B-ielu, kuras galā ir mana autobusu pietura. Abās ielas pusēs glīti žodziņi. Aiz žodziņiem jauki namiņi. Saulīt spīd. Silti. Klip, klip, klip soļoju. Pamanu, ka ielas galā uz asfalta kaut kas ir. Kaut kāds priekšmets. Pavisam neliels, bet labi redzamas, jo ir tumšs uz gaiša fona. Guļ pašā ielas vidū uz asfalta. Dīvains priekšmets. Nevar saprast, kas tas tāds. Klip, klip, klip soļoju tuvāk un tuvāk. Garām žodziņiem, garām namiņiem. Skatos uz tumšo plankumu asfaltā, ielas otrā galā. Klip, klip, klip. Jau pavisam tuvu. Un tad priekšmets sakutas. Izslienas. Tam ir divas ausis. Un aste. Tas ir pavisam mazs kaķītis.
Man uzreiz kļūst kaut kā jocīgi. Uz manas ielas nemaz tik bieži tādi mazi kaķīši nesēž. Te gan pastaigājas lieli, skaisti, veselīgi kaķi - vareni runči un elegantas kaķenes. Bet šis sīcis ir pārāk mazs, lai vispār kaut kur klīstu viens pats. Un tad mazais kaķēns pieceļas un paskatās uz mani... viņam ir sapūžņojuši sarkani acu plakstiņi, bet pašas acis vispār nevar redzēt, purniņš uzpampis, deguns tek, viss trīc...
Nu jā, un tad es turpat blakus veikalā nopirku melnu plastikāta maisiņu, ieliku tur kaķi un nesu mājās.
Tagad viņu ir apskatījis veterinārārsts, kaķis ir dabūjis četras šprices ar antibiotikām un vitamīniem, paēdis un kļuvis visai žiperīgs.
Ā, un vēl tā laikam ir kaķene. Turklāt viņa grib, lai kāds viņai visu laiku ir blakus. Viņa grib dzirdēt balsis. Tāpēc viņas tuvumā visu dienu skan radio - Latvijas radio pirmā programma, jo tur gandrīz visu laiku kāds runā. Kaķis ir mierā ar radio.

Tā. Kāpēc es vispār to visu rakstu?
Pagaidām, kamēr es vēl neesmu kaķi iemīļojusi ļoti, ļoti, kamēr man viņa šķiet tikai jauka, simpātiska, bet tomēr pasveša, kāds no jums var viņu dabūt sev. Protams, pēc tam, kad viņa būs izveseļojusies un atkopusies, attārpota un izmazgāta. Pēc tam (bet ne pēc ilga laika) es varētu viņu atdot mūža audzināšanai, mīlēšanai un lutināšanai kādās ļoti gādīgās rokās.
Bet kurš katrs viņu nedabūs, to es saku uzreiz. Potenciālajam kaķītes saimniekam/saimniecei ir jābūt visnotaļ motivētai un atbildīgai personai. Priekšroka tiks dota tiem, kam ir pieredze ilgstošā kaķu turēšanā. Nākamajam saimniekam vai saimniecei jāievēro un jārespektē visas kaķim pienākošas tiesības: sēdēšana saimniekam klēpī; gulēšana uz mīkstajām mēbelēm, kā ari saimnieka gultā utt. Regulāru ēdināšanu ar veselīgu pārtiku, ērtai dzīvei piemērotas telpas, pievilcīgu kastīti ar smiltiņām un tamlīdzīgas elementāras lietas es te nemaz neuzsvēršu, jo tas viss ir pats par sevi saprotams. Un, protams, kaķa saimniekam ir jābūt mīlošam un jaukam.

Ja tagad kāds pēkšņi ir sapratis, ka pie manis ir viņa kaķis, varat šeit pat par viņu interesēties. Kaķenītes bildi es ielikšu vēlāk, kad viņa būs kļuvusi smukāka. Bet vispār es viņu esmu ar mieru atstāt pie sevis. Tomēr ļauju jums apdomāties, vai gadījumā šis mazais kaķubērns nav pelnījis par saimniekiem tieši jūs.