Labrīt!
"Neguli! Neguli taču!"
Es vēl neko nesaprotu, es vēl esmu tumsā un sapņos, un aiz loga arī vēl tumšs. Kas tie tādi par čukstiem? No kurienes? Kas?
"Mosties!"
Un es pamostos.
Čuksti kļūst klusāki, tie laikam palikuši sapnī.
Nē, nav viss.
"Tu vairs neguli, ja?"
"Neguļu. Labrīt. Ko tev vajag?"
"Neko. Es tikai gribu parunāties."
"Es gan negribu."
"Bet es vairs nevaru izturēt."
"Tad runā."
"Nē, jārunā tev. Es tikai būšu blakus un klausīšos."
"Man nav, ko teikt."
"Ir. Es zinu, ka ir. Labi, es teikšu tev priekšā."
Kādu brīdi ir klusums. Es vēl arvien guļu tumsā. Mājas dziļumā neskaidri trokšņi.
Un tad viņš čukst. Vispirms klusi, tad arvien skaļāk: "nauda... mīla... laiks..."
Balss viņam ir salkani rūgta, viņš atkārto vārdus, it kā man tie būtu jāiegaumē.
Drīz jau es skaitu viņam līdzi: "...nauda, mīla, laiks, nauda, mīla, laiks..."
Līdz rītam vēl tālu.
Es skaitu, viņš klausās: "... nauda, mīla, laiks..."
Mans Skumju Dēmons.