Būs būt!
Šķiet, ka jaunajam objektam būs būt. Vispirms tas parādījās (tā jau tas parasti notiek ar objektiem) gaišā dienas laikā, darbnīcas pašā vidū. Nostājās tur tā it kā būtu gatavs, sastellēts, nopucēts un parakstīts. Ar visu smaržu, ar pirkstos sataustāmu metāla vēsumu, ar augstumu, platumu, dziļumu. Gatavs. Un tūlīt pat izgaisa. Un iesvēla niezošu vajadzību dabūt to gatavu pa īstam.
Gatavai dabūšanai šoreiz bija šķērslis - materiāls. Šķita, ka tādu es nesameklēšu nu nekādi. Ar manām mazajām naudiņām un laika trūkumu. Bet objekts nāca un nāca atkal, stājās acu priekšā, smaržoja, niezināja ādu. Naktīs starp sapņiem, dienās, klīstot pa māju un pilsētu. Ai, ko tur...
Šodien es it kā nejauši kādam apvaicājos, vai gadījumā kaut kur nemētājas tādi metāla krāmi, un vai tādus nevarētu uz brītiņu aizņemties. Izstādei. Pēc tam varēs dabūt atpakaļ nomazgātus un sapucētus. Tad tūlīt es tiku aizvesta uz milzīgu melnu noliktavu, un kabatas lukturīša gaismā ieraudzīju VIŅUS - savus lieliskos krāmus. Tos, kam dažu tuvāko nedēļu laikā jātop par objektu. Viņi gadiem bija stāvējuši pamestā noliktavā. Tieši vajadzīgajā lielumā un formā. Nevienam nevajadzīgi. Stāvējuši tur un gaidījuši izmešanu miskastē. Sagaidījuši mani.
Man šobrīd viss pilnīgi knieš no laimības un kāres darboties. Bet vēl es tiem krāmiem netieku klāt. Vajag mašīnu un piekabi utt. Tāpēc es te rakstu. Lai nomierinātos. Lai spētu sagaidīt.

Bet tas tomēr ir dīvaini - kā tas viss notiek. Pirms nedēļas vēl nekā nebija. Pat ne domas. Un tas pēkšņi viss sāka nākt. Nekad nesaprotu, kur tas viss sākas. RAŠANĀS.