Samontēju atkal savu zvaigžņu darbu. Nez vai kādreiz vēl viņu kaut kur izlikšu. Iestumšu kādā šķūnī, un tur tas gulēs līdz kāds radikāls performeris gribēs dabūt sev detaļas.
Man patīk bārstīt zvaigznes. Sapošos terorista kostīmā, uzlieku brilles uz acīm, iemaucos milzu cimdos un rokos cauri lauskām. Hrapc, hrjaks, šņak, šņirrrrrr, un pēc tam bum-bu-rum-bum-ba-bah - zvaigznes sabirst debesu dziļumā. Un tā visu dienu.
Satiku Naktstaureni. Viņš sev pa priekšu stumj lielu, tukšu galvu. "O, ko tad tu te," - tā mēs viens otram. "Nu jā, nu jā, tagad jau visādus krāmus te pieņem." Bet ir tik laba sajūta, ka gluži vai sabučoties varētu. Vecais muļķa Naktstaurenis :)