Par spokiem.
Bet vispār es gribēju uzrakstīt ko citu. Par spokiem, tātad. Patiesībā par vienu spoku. Sadomājos par šo lietu vakar vakarā, bet nevarēju neko uzrakstīt, jo bargā telefondāma vēl arvien nav atjaunojusi manus sakarus ar ārpasauli. Viņa uzstājīgi atkārto: "Atvainojiet, šis pakalpojums nav jums pieejams" ikreiz, kad es paceļu telefona klausuli. Nu re.
Bet par to spoku. Ir glaimojoši, ka jums viņa patīk. Nu, vismaz jūs turat viņu pie saviem draugiem kā dārgu piemiņu un spītīgi nedzēšat laukā. Un tur nu viņa skatās uz mani ar to svītru pāri kā tāds pārmetums, bet es nevaru, es patiešām nevaru un negribu viņu celt augšā no ziemas putekļiem. Un ir taču krietns laiciņš jau pagājis. Bet nē - jums vajag viņu un nevis nākamo inkarnāciju. Ne neko darīt. Laikam lēni, soli pa solītim, tekstu pa tekstiņam man būs viss jāceļ no jauna. Vajadzēs pucēties, krāsoties un iepatikties. Un spoks tikmēr līdīs man acīs un mēdīsies, un teiks: "Es biju labāks." Tā ja.