citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2004-11-17 12:21:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Ak tu prieciigaaa, ak tu sveetiigaaaa!
Jau otro reizi sākas ziema. Milzīgi priecīga sajūta. Bet sapņos bija Saksnas. Laikam tas dēļ sniega. Tur bija jūra, ziema un vasara vienlaicīgi, un jūrā - Dzenīša opera. Bez skaņas. Tikai viļņu vibrācija. Un tomēr opera. Turklāt Dzenīša.
Vakar vakarā mana nemirstīgā dvēsele sagaidīja, kad vīnu dabūjušais ķermenis sareibst un zaudē modrību, un pēkšņi atļāvās pajautāt p. Savējam kaut ko tādu lielu. Nu, vienu no tiem sarežģītajiem jautājumiem. Un p. Savējais pastūma malā vīna glāzi, paskatījās uz mani pār fondue katliņam un runāja. Tas, ko viņš teica, bija no tās otras puses - tās, kur mūsu nemirstīgās dvēseles nedz vīnu dzer, nedz fondue pazīst, bet prot izstaigāt starpgalaktiku takas un dziedāt līdzi zvaigžņu gaismas pulsam.
Un tad mazu mirkli ir atkal tā, ka gribas saprast, kā var būt, ka aiz visa mūsu mazuma, niecības, sīkumos izjukušajām dienu drumslām kaut kur tepat līdzi staigā mūsu mūžīgās, nemirstīgās dvēseles un glabā sevī visu pasaules laiku, neko neaizmirst, nekam nevajadzīgam nepieķeras, tikai plūst kā nebeidzami viļņi, bez krastiem, bez robežām. Brīžiem tas vienkārši notiek: ne vairs Citronmeetra, ne Klāra, ne Barbara, un pat ne p. Savējais sēž krodziņa tumsā, bet kaut kādā nekurienē mūsu dvēseles bez vārdiem runā cita ar citu.
Var jau būt, ka tas no vīna. Bet citreiz nav nekāda vīna, nav pat lakricas stimoral, tikai tāds pēkšņs uzplaiksnījums, un tad, piemēram, kādā lēnīgā Pārdaugavas autobusā, vairs ne tantuki, ne skolnieki, bet gan dvēseles cieši piespiedušās rudens drēbēs savīkstītiem ķermeņiem klusēdamas brauc un vēro ainavas aiz loga. Pilns autobuss nemirstīgām dvēselēm. Un man tā gribas parunāties par visu to, kas viņās no mūžības līdz mūžībai sakrājies. Pašai gribas atcerēties. To, kas tur otrā pusē. Bet tad pēkšņi atkal viss nodziest, ir nākošā pietura, nākošā šķērsiela, un jau aizmirsies, ko īsti vajadzēja pajautāt.
Tomēr vakar, kad p. Savējais runāja pār fondī katliņu, kāds drusciņš tā lielā tomēr palika šūpojoties virs galda, neaizmirsās uzreiz. Tad lēnām saplaka, pārvērtās par garaiņu mākonīti. Nolaidās pār Klāru, Barbaru un mani. Mēs mazliet paklusējām un tad pamanījām, ka ārā sācis snigt.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

(Nodzēsts puksts)

[info]citronmeetra
2004-11-17 13:05 (saite)
Jā, es zinu. Trakais, laimīgais Zaķis. Viņu nu gan tās dvēsles mīl.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?