Klusētāja vasara
Es nerakstu. Vasara ir tik un tā. Neatkarīgi no tā, vai es kaut ko pierakstu vai nepierakstu. Man šķiet, es tik daudz reizes esmu pamanījusi vienus un tos pašus laika pagrieziena punktus, pierakstījusi vienu un to pašu līdzīgiem vārdiem, ka nupat man jau ir gana. Es vairs tikai skatos. Paskatos un pietiek. Vasara ir.

Par personīgo. Pavasara sapņi pārziedēja un saplaka, es atskurbu no iemīlēšanās un nu jau atkal esmu viena pati. Varbūt par vēl vairāk viena kā iepriekš. Kaut gan pavasara draugs vēl ir tepat tuvumā, rūpējas un zvana, sola rūpēties pat ziemā, bet es sevi nemānu. Šī ir vienatne un nekas cits. Varbūt pirmo reizi mūžā es pilnīgi apzināti gāju pretī tam, ka tagad būšu viena, pati par sevi.

Par materiālo. Šī ir nabadzīga vasara. Lietus un regulāras aprūpes trūkums izpostīja pat manus pieticīgos garšvielu podiņus uz balkona malas. Un visa mana materiālā dzīve šovasar ir tieši tāda - vietām sakaltusi, vietām izmirkusi līdz puvumam, bet izaudzis nav nekas prātīgs. Sakaltuši laksti un sapuvušas saknes. Pa piecītim līdz tādam un tādam datumam. Humpalu saimniecība.

Par mākslu. Esmu paveikusi gandrīz visu, kas bija plānots vasarā. Tagad vēl jāuzglezno pāris jaunas bildes līdz septembra vidum. Uztaisīju vasaras izstādi, tā bija neliela, bet kvalitatīva. Izlēju čugunu. Uztaisīju cilvēku-kalnu performances, un tās, neskaties uz manām bažām, izdevās labākas kā cerēts. Bet tur maz manu nopelnu, vairāk citu cilvēku palīdzība un Dieva žēlastība, kā arī labs ainaviskais fons. Bet es neesmu mierā ar sevi arī pa mākslas līniju. Vārgi un klusi tas viss ir. Es čabinos pati savā nodabā un netieku uz priekšu. Jaudīgāk vajadzētu, jaudīgāk to visu. Ar pārliecību un bez žēluma pret sevi.

Vēl mēnesi būs vasara. Vēl mēnesi. Klusētāja vasara.