Dažas minūtes pēc sešiem rītā ielejas malā skatos, kā miglas ezera ūdeņu dziļumā spīd gaisma. Laikam zemūdenes. Vai varbūt milzīgas okeānu dzelmes zivis - melnas ar spuldzīšu acīm un elektrizētiem piesūcekņiem. Debesu nav, migla un mākoņi savēlušies vienā kamolā, uzgūlušies virsū mazpilsētai, nogremdējuši ieliņas, veikalus, kultūras namu, skolu, pastu, ugunsdzēsēju staciju. Nekā nav. Tikai dažas gaismiņas un pa kādai neredzamai, bet dzirdamai mašīnai, kas pa bruģēto ceļu no kalna iebrauc tieši miglas ezera dziļumā.

Es jau kuro reizi atvados. No ielejas, no miglas, no mājas, no verandas, no dārza, no vasaras. Vēl un vēlreiz. Viss. Cauri. Rudens. Reiz taču jābeidzas tām atvadām. Jāpieņem viss kā ir, un jādzīvo tieši rudenī iekšā. Tagad. Jāved prom uz pilsētu vasaras grāmatas un vasaras kurpes, jāiztīra no pieliekamā viss, kas varētu patikt pelēm. Jāpaņem prom pulkstenis. To izdarīt ir visgrūtāk. Kamēr pulkstenis tikšķ vasaras mājā, tikmēr es esmu tur. Tik ļoti tur, ka dažreiz naktīs, pamostoties savā istabā Rīgā, es dzirdu tikšķam to otru pulksteni - to, kas stāv uz krēsla pie gultas, viens pats tukšā tumsā 120 km attālumā.

Nu ja. Es atkal par to pašu. Atvainojiet, lūdzu.