Par ko es domāju naktīs un rītos, kā arī dienas laikā
Rīts ir burvīgs. Pamodos pēc jaunā laika deviņos. Manam ierastajam ritmam tas ir pavēlu. Kopš rīti kļuvuši gaiši, es mostos agri. Bet pagājušajā naktī atkal atnāca Nemierīgās Domas, un es pamodos ilgi pirms rīta gaismas un labu laiku nevarēju aizmigt. Nemierīgās Domas mani nelaida vaļā. Šoreiz tās bija ļoti nemierīgas domas par naudas mazumu un izdarāmo darbu daudzumu. Ar Nemierīgo Domu detalizētu atstāstījumu jūs nemocīšu, gan jau, ka paši zināt, cik griezīgi spalgas un negantas ir tādas domas, kas virpuļo galvā laikā starp četriem un pieciem no rīta, starp nakti un rītu, tajā vistrauslākajā un neaizsargātajā diennakts laikā, kad nejūti sevi pat īsti kā cilvēku, drīzāk kā murskulī sarāvušos nervozu kunkuli, pakļautu katram nejaušam impulsam.

Tagad ir dulla galva, un es īsti nezinu, kurp skriet, ko darīt, kā iespējami saturīgāk pavadīt šo dienu. Nākošo dienu, nedēļu un mēnešu laikā jāizdara neganti daudz. Ir milzīgs vilinājums iesēsties mašīnā un braukt uz Parku. Arī tur ir daudz darāmā, bet Rīgā jāpaveic vēl vairāk, tāpēv mēģinu sevi no braukšanas atrunāt.

Līdz ar gaismu un sniega kušanu manī ir atklusi arī māksliniece. Varu atkal domāt, atkal "redzu" savus nākošos darbus un pat spēju pieķerties to īstenošanai. Zīmēju skicītes un līmēju lapiņas pie molberta. Tam viss jādabon gatavs ļoti drīz. Kur es biju visu ziemu? Kāpēc es tik ilgi nevarēju pat tuvoties domām par jauniem darbiem. Viss slīdēja projām, visas idejas bija nedzīvas. Un tā mēnešiem ilgi. Arī tagad vēl neko tā īsti neesmu paveikusi, bet skaidri un pārliecinoši jūtu, ka ir nospriegojušies tie mazie, neredzamie pavedieni starp galvā mītošajām idejām un to iemiesojumu taustāmās formās.

Nu tā. Eju tagad dzīvot.