Manas dzīves diena
Aši kaut kas jāieraksta, lai pēdējais ieraksts nebūtu patētiskais 18. novembra teksts. Lieta tāda, ka par 18. novembri rakstīju pēc tam, kad biju ielūkojusies savā jaunības pierakstu kladē - dienasgrāmatā, kuru rakstīju septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā. Pārlasīju un pati biju pārsteigta par to, cik tie pieraksti ir dzīvīgi. Ir tur, protams, daudz muļķību un jaunības jūsmas. Bet tas izbrīnītais skatiens, tas asums un jūtīgums, ar kādu kādreiz esmu dzīvē skatījusies! Rakstījusi esmu īsāk un košāk kā tagad.
Palasīju pati sevi un sajutu, ka patiešām esmu nobružājusies pa šiem gadiem. Kļuvusi nejūtīgāka un daudzvārdīgāka. Nevar visu mūžu dzīvot ar septiņpadsmitgadnieka skatienu. Bet žēl.

Tātad. Šorīt man ir trīsdesmit pieci gadi, es esmu darbā, es dzeru kafiju (bez kofeīna), es čiepju laiku darbam un iztērēju to Cibā. Man priekšā ir lapa ar dienas laikā izdarāmo darbu sarakstu. No rīta nopirku pavisam vienkāršu Adventa svečturi, vēl biju vietējā veikalā pēc pārtikas, šovakar vakarā es mājās būšu viena - darīšu steidzamus darbus un kurināšu krāsni. Šī ir mana dzīve tagad.