Sarkans, balts, pelēks
Pilns gaiss pelēka ūdens. Ne lietus, ne migla, ne melns, ne balts. Pelēks. Mitrs un drēgns. Samirkuši karogi. Daugavas ūdeņi saplūst ar debesu ūdeņiem. Braucot pāri tiltam, pamanu militāros kuģus, kas arī ir pelēki. Tik pat pelēki kā migla, tikai tumšāki. Tie stāv Daugavā kā milzīgi rēgi, bez skaņas, klusumā, iekūst miglā, un, ja saceltos vējš, man šķiet, tad kuģi izgaistu. Stāv cilvēki tilta malās kā sīkas pogas virtenēs virs Daugavas. Skatās miglā. Skatās pelēkumā. Mirkst jakas un kapuces, saslapst papīra karodziņi. Ja saceltos vējš, man šķiet, tad pogas sakustētos un aizripotu katru uz savu pusi. Bet es nepalieku skatīties kuģus un cilvēkus-pogas.
Braucu mājās tiltam pāri uz otru Daugavas krastu. Uz Pārdaugavu. Esmu tiltam pusē, kuģi man tepat blakus un Daugava apakšā, mašīnas spoguļos vēl redzu Rīgas siluetu, un viss ir tik pelēks kā pelni. No horizonta līdz horizontam, no pašas apakšas līdz pašai augšai. Tik pelēks var būt tikai tādās zemēs kā Latvija. Tur, kur nav ne īsti ziemeļi, ne dienvidi. Tajās zemēs, kas ir pa vidu starp siltumu un aukstumu. Tas pelēkums ir manējais. Es to pazīstu. Baidos no tā, bet tomēr tas ir mans. Un dažreiz, tādās dienās kā šodien, kad ir svētki un drīkst izrunāt lielus vārdus, man pie sevis klusi gribas pateikt, ka mīlu. Latviju.
Ne jau pat to, kas viņa ir - tāda nomocīta un neizdevusies. Vairāk par to, kāda viņa nav. Atmiņu Latviju mīlu un to Latviju, pēc kuras ilgojos, bet kāda tā, iespējams, nekad nebūs. Es nojaušu, ka mana tauta varbūt drīz izzudīs, atnāks citi laiki un citi cilvēki. Bet arī viņiem būs novembra migla un klusums virs Daugavas, un migla būs pilna ar seniem gariem, ar mums pašiem, kas tagad skrienam mašīnās ikdienu pār Daugavas tiltiem. Bezvārdu atmiņas. Bez skaņas, bez krāsas. Klusumā.
Un tad es to pasaku, esot tiltam pa vidu, Daugavai un miglai pa vidu, pelēkuma pašā vidū: es mīlu tevi.