Kaķu stāsti
Skaistais kaķis tomēr nav mans kaķis, bet gan kaimiņu. Garāmejošs kaimiņš pamanīja kaķi manā pagalmā un atpazina kā piederošu citiem kaimiņiem.
Tagad es vairs kaķi nebaroju un mājā iekšā nelaižu, kaut arī viņš (nē, patiesībā tā ir viņa) nāk uz manu sētu katru dienu, sagaida mani vakarā pēc darba, ņaud pie loga un skrāpējas gar durvīm un vēl arvien nakšņo manā šķūnītī. Ai, stulbi vispār.

Ja es tomēr zvēriņu pieņemtu, šis nebūtu pirmais kaķis, kas pārcēlies uz dzīvi mūsu mājā no tā sauktās "Krievu mājas", kas atrodas kādus simts metrus tālāk, ieaugusi brikšņos. Krievu māja tā tika saukta, jo tur kādreiz dzīvoja tikai krievi. Tas bija sen. Manā bērnībā.

Savulaik no Krievu mājas pie mums uz pastāvīgu dzīvi pārcēlās (pārbēga) brīnišķīgs kaķis - tādā krāsā kā siāmietis, zilacains, mīlīgs kā eņģelis un traki gudrs, ļoti dzīvespriecīgs un kustīgs. Nodzīvoja garu, bagātu mūžu, un kļuva par ģimenes locekli un pat tādu kā garīgo skolotāju, jo ar savu neparasti patīkamo dabu iemantoja cilvēku patiesu apbrīnu. Mēs pat sākām ticēt, ka šajā kaķī, iespējams, ir iemiesojies kāds budistu gudrais, kas kaķa izskatā pēta pasauli un vienkāršiem līdzekļiem palīdz cilvēkiem iegūt sirdsmieru un gaišu skatu uz dzīvi. Lūk, šis izcilais kaķis vēl mazs būdams, kategoriski pieprasīja tiesības dzīvot pie mums un pēcāk nekur īpaši apkārt neklīda. Laikam tomēr bija īstās mājas atradis. Bet pelēkajai kaķenītei šis numurs cauri neies. Kaut arī man viņa ļoti patīk.

Tikai, lūdzu, lūdzu, nedāviniet man tagad kaķēnus, man patiešām šobrīd ir vieglāk dzīvot bez kaķa kā ar kaķi. Tā kā - nekādus kaķīšus.