Šodien ir priekšpēdējā keramikas pasākuma diena. Vakar dedzinājām raku. Forši. Tāda ņemšanās pa uguni un dūmiem, un liels satraukums katru gatavo darbu ķeksējot laukā no pelniem un mitrām skaidām, berzējot un pucējot, līdz atklājas, kas tad ir sanācis. Mani darbi vairāk ir kā eksperimenti, nekādi dižie lielās mākslas sasniegumi nav, bet nojausma par to, ko varētu darīt, gan ir radusies. Varbūt izmantošu dažas keramikas idejas vēlāk kādā izstādē.

No rīta biju ekskursijā uz Ovišu bāku un Irbenes lokatoru. Rudens ir īstais laiks, lai ciemotos šādas vietās. Nekādas jūtelības - vējš rauj galvu nost un liek acīm asarot, viss sarūsējušais, aplupušais un apdrupušias tieši tā arī izskatās, nav skaistu, maigu gaismu, kas noglazētu nesmuko. Irbenes tukšās militāristu pilsētiņas mājas izskatās pēc pilnīgas bezcerības, tur viss ir pagalam uz neatgriešanos, bet pati radio antena ir kā no vecām filmām par nākotnes kosmosa kuģiem. Tikai tā nākotne ir jau pienākusi un pagājusi. Antena gan darbojoties uz goda un kāds zinātnieks adītā, vietām caurumainā džemperī, mums, atbraukušajiem viesiem, stāsītja par to, kā viņš tver radioviļņus no saules. Zinātnieks arī bija tāds kā no grāmatām - viņš tikai pa pusei dzīvo šeit uz zemes, starp bijušās lielvaras pamestiem aparātiem. Zinātnieka domas un gars vairāk dzīvo tur, kur ir saule, kur ir miljoni citu sauļu, kur beizas visuma apjaušamās robežas un sākas nekuriene, par kuru neviens vēl neko nezina. Kad zinātnieks par to stāstīja, viņa vārdi sāka kvēlot arvien košāk un mēs klausījāms tā, it kā spētu ceļot viņa domām līdzi radio viļņos arvien tālāk un tālāk Visuma okeānos.

Tagad gan esmu atkal darbnīcā, neveikliem pirksiem lipinu mazītiņus porcelāna biķerīšus kā lempīgus ziedus. Varēju iet uz koncertu šovakar, bet es izvēlējos vēl dažas stundas pastrādāt darbnīcā. Nemaz nezinu, kad atkal kādriez man būs iespēja ņemties ar māliem, ar šamotu un porcelānu.