Nostaļģija
Es vēl arvien nevaru atgūties pēc tām divām nedēļām, ko pavadīju Parkā. Bija ļoti skaisti un grūti arī. Neprātīgi daudz darba, spriedzes un uztraukumu. Daudz prieka, draudzēšanās un lustēšanās. Visam pa virsu vēl visādas sirds lietas arī. Ai, bet ko nu es tā vispārīgi. Labāk pastāstīšu par kādu vakaru teju pirms nedēļas.

Tad bija dienā, kad mēs atklājām Parkā jauno sezonu. Jau pēc visām svinīgajām ceremonijām, pēc pastaigas pa parku, pēc izstāžu atklāšanas, sanācām kopā ar māksliniekiem - latviešiem, amerikāņiem un vienu holandieti parka krodziņā. Precīzāk, - nojumē pie krodziņa. Sasēdāmies vakariņot. Un tad latviešu tēlnieks ar savu sievu sāka muzicēt. Turklāt muzicēja viņi skaisti un nopietni. Kundze spēlēja akordeonu, kungs - piebungoja sitamos instrumentus. Spēlēja viņi visādus populārus gabalus gan no šlāgerrepertuāra, gan pazīstamas dziesmas, mūziklu gabalus.

Bija karstas dienas vakarpuse, laiks tā kā mācās uz lietu vai pat pērkonu, gaiss mazliet spiedīgs, vasarīgs, sabiezējis no puķu smaržas un karstuma. Mūzika kā zaļumballē. Un mēs visi tādi noguruši, priecīgi. Bet no tās mūzikas vai no kā cita (varbūt tāpēc, ka dienai tuvojās beigas, vai arī tādēļ, ka tuvojās šķiršanās) šķita, ka ap mums virmo neskaidras skumjas. Tās bija skaistas skumjas - gaišas kā vasaras vakars, bez smaguma, bez bailēm. Sēdēju blakus vienam no amerikāņu profesoriem un viņš klusām dungoja mūzikai līdzi. Viņš pagriezās pret mani un teica: "Šis ir tik nostalģisks vakars".

Bet tad kājās cēlās jaunie amerikāņu mākslinieki un gribēja dancot. Lai viņiem rāda, kā jādejo latviešu dejas. Un mēs dancojām kā nu sanāca, - gan smieklīgi, gan neveikli, gan strauji un pārgalvīgi, lecām un valsējām, kamēr malā sēdošie sita plaukstas, svilpa un ūjināja. Bet ar visu dancošanu nostaļģija ne mirkli neatstājās - tepat riņķī stāvēja citi gaiši vasaras vakari, citi jūnija saulrieti, šūpojās dejotājiem līdzi un smaidīja skumji un zinoši: paies, viss paies. Paies šis jūnijs un paies Jāņi. Vai atceries tos citus jūnijus, atceries, kā dejoja citi pirms gada, pirms desmit gadiem?

Jā, es atceros. Es atceros, kā pirms vienpadsmit gadiem Parka krodziņa nojumē dejoju ar kādu amerikāņu puisi, un viņš skatījās uz mani un smaidīja un mēģināja uzminēt, kā jādejo latviešu dejas. Es nekad vairs pēc tā jūnija neesmu viņu satikusi. Esmu satikusi citus no tiem, kas Parkā viesojušies, bet viņu nē. Nostaļģija. Visi mani aizgājušie jūniji. Visi draugi, kurus satiek tikai vienreiz. Un visi tie, kas atgriežas.

Es esmu uzbūvējusi Parkā jaunu objektu. Tas ir tumši zilā krāsā un saucas "Nostaļģija".