Izstāde par patiesību
Biju Dzelzceļa muzejā uz Katrīnas Neiburgas izstādi. Pēc tā, ko biju Delfos lasījusi par izstādi, es laikam gaidīju ko citu. Biju iedomājusies izstādi daudz stāstošāku, sadalītu atsevišķos gabaliņos, atsevišķu cilvēku, atsevišķos mazajos stāstiņos. Bet izstāde ir viens veselums, viens darbs. Es to pat drīzāk uztvēru kā vienu vienotu skaņdarbu. Kā skaņdarbu tādēļ, ka visu vieno un kopā satur lieliski izbungots vizuālais un skaniskais ritms. Un Katrīnai ir ļoti laba ritma izjūta. Klusums mijas ar skaņu, tukšums ar klātbūtni, atsevišķas izceltas frāzes ar vārdu mudžekļiem, un viss kopā stāsta ne tikai daudzus mazus stāstiņus, bet drīzāk vienu lielu, tikai netieši notveramu stāstu.

Darbu var skatīties, pat nemēģinot uzmanīgi saklausīt, kas tieši ir tas, ko cilvēki runā. Jo runā viņi tur kā jau nu vispār cilvēki mēdz runāt - par darbu, mīlestību, vientulību, seksu un pasaules kārtību, laimi, Dievu, sevi, citiem. Tas, ko var saklausīt un saskatīt tieši Katrīnas piedāvātajā sakārtojumā, ir stāsts par dzīvi, par dzīvību, par to, kā tas ir - būt dzīvam. Tā ir dzīve, kas visiem ir viena. Gan tiem cilvēkiem, kas piedalās šajā videodarbā, gan arī tiem, kas to skatās. Mēs visi izdzīvojam šos stāstus. Pat ja nekad tos nevienam neizstāstām, pat tad nekad nedomājam par to, ka ar mums visiem notiek viens un tas pats. Laiks izskrien mums cauri, un mēs piedzīvojam mīlestību un vientulību, laimi un bēdas, saplūšanu un atstumtību, Dieva klātbūtni un dabas likumu iedarbību.

Tagad es vēl arvien domāju, kāpēc Katrīna un Agnese gribēja, lai stāstus izstāsta tieši šie, tālās vietās sameklētie cilvēki, kāpēc tieši šie dīvaiņi, večuki un nabagi. Varbūt, ka tie citi nebūtu stāstījuši.

Man ļoti patika. Arī tas, kā darbs novietots attiecībā pret telpu un skatītāju, un visas tehniskās detaļas bija pilnībā pārliecinošas. Lieliski, lieliski, lieliski. Bijām izstādē kopā ar igauni ZS, un viņam arī ļoti patika, kaut arī viņš latviešu valodu nesaprot un stāstus nevarēja klausīties.

Bija tikai viena lieta, kas man nepatika un traucēja. Tas ir bezdievīgais, neizturamais, mākslas baudīšanas prieku nokaujošais aukstums, kas visu uzmanību no izstādes ātri vien novirza uz miesīgām problēmām - salstošām rokām un stingstošiem kāju pirkstiem. Pat tik ieinteresēts skatītājs, kāds esmu es, ir spiests bēgt no zāles laukā, lai gan citādi būtu skatījies un klausījies krietni ilgāk. Vislabprātāk es būtu atlaidusies ērtā krēslā (man uzreiz nāk prātā krēsli, kas bija Katrīnas izstādē Rīgas Mākslas telpā)un sēdējusi tur ilgi, ļaujot, lai manas pašas domas palēnām apklust un paliek vien tas, ko stāsta video un skaņas. Tā es savulaik skatījos Vientulību. Ilgi un lēnām. Pašlaik es jūtos tā, it kā līdz galam tomēr neesmu šo jauno darbu redzējusi, jo vienkārši tiku izsaldēta no zāles laukā. Bet tās jau tikai tādas ķermeniskas likstas. Ar mākslu gan viss kārtībā.

Pēc tam ar ZS, iedvesmoti un priecīgi, gājām ēst kūkas uz franču kafejnīcu pie Arsenāla un spriedām, ka diena ir izdevusies.