Nemaz ne sestdienas vakara domas
Martu esmu sev izsludinājusi par bezizpriecu mēnesi. Ir un būs tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs. Un, kad visi darbi būs padarīti, es iekāpšu lidmašīnā un aizlidošu atkal tuvāk ziemai. Uz Islandi (atvainojiet, bet es vēl arvien nevaru pierast, ka jāsaka un jāraksta Īslande. Kas tā tāda par Īslandi? Man uzreiz gribas domāt, ka komplektā jābūt Garlandei arī).
Islandē (Īslandē) es izgulēšos, atpūtīšos un padomāšu par dzīvi un mākslu. Bet līdz tam man vēl jātiek. Pagaidām ir bezizpriecu mēnesis.
Tā nu es te sēžu sestdienas vakarā un, māju iztīrījusi un visās krāsnīs malku sametusi, sāku maketēt ēdienkarti kafejnīcai. Mīļais dieviņ, nu gan man būs nemitīgi kaut kas jāēd, jo es nespēju uz tām bildēm bez bada sajūtas skatīties. Man te mājās ir tikai tādas parastas ēdamlietas kā kāpostu zupa, biezpiens, ievārījums, siers un maize. Bet bildes man nupat atsūtīja ar lašiem un pīlēm, visādām brīnišķīgām zupiņām, kūciņām, saldajiem ēdieniem... Labi vismaz, ka mājās nav tukšs ledusskapis. Būtu nakts laikā jāiet uz tuvāko veikalu pēc kaut kā garšīga.

Pat ar visiem daudzajiem darbiem tomēr pamanīju, ka šodien bija brīnišķīga diena. Es no rīta biju Parkā. Tur tāda sarma, ka acis žilbst. Rīgā tāda laikam nebija. Visu ceļu līdz Rīgai saulē miedzu acis un priecājos par to, cik ceļš skaists.

Bet tagad - pie darba, citronmētra!