Rozā balons
Valentīna dienas noskaņās šodien saņēmu banālāko no banālajām dāvanām - sirds formas rozā balonu. No tiem, kurus var nopirkt lielveikalos. Ar hēlija pildījumu. Igauņu draugs man to nopirka tāpat vien. Viņš teica - tāpēc, lai tu būtu priecīga.
Es tiešām kļuvu priecīga. Ne jau uzreiz. Vispirms es īgni paņēmu savu balonu, pieklājīgi, bet vēsi pateicu paldies un nodomāju, ka balons - tas ir muļķīgi. Vienā rokā nesot iepirkumu somu un otrā turot balona aukliņu, gāju laukā no veikala. Visi skatījās - pārdevējas un pircēji, šoferi automašīnu stāvvietā un gājēji pie veikala. Manu balonu pamanījuši, viņi sāka smaidīt vai pat smieties. Kāds teica - re, tie jau svin Valentīndienu. Daži rādīja ar pirkstiem. Bērni raustīja mammas aiz piedurknēm, lai parādītu, ka garam iet balons. Pat nīgri džeki sašķieba sejas kā uz smaidīšanu, kā uz kaut kā teikšanu, kad mēs visi trīs - es, balons un mans igauņu draugs - gājām garām.
Un palēmām es sāku priecāties. Par balonu un sevi, par to, kā izskatās rozā sirdsveida balons pret apsnigušiem kokiem manā ielā, par to, cik muļķīgi un lieliski ir tā nākt no veikala ar divām vīna pudelēm, desu, maizi un pienu somā un balonu pie rokas. Tik pat muļķīgi un priecīgi kā visa tā Valentīndienas būšana, ja vien palaimējas būt kopā ar kādu, kurš uzdāvina balonu.