auksti dūmi
Ja jums apnikuši mani aukstumstāsti, šo nelasiet. Tātad viss atkal slikti un auksti. Tā ziema, kas laukā, tā man patīk. Bet tā ziema, kas saimnieko pa manu māja, to es nevaru izturēt. Ir atkal tik auksti, ka grūti pakustēties. Kustības apgrūtina arī visas tā drēbju kaudzes, ko esmu sev uztuntulējusi mugurā. Un mājā nav neviena paša silta vietiņu, kur varētu uz brīdi iesprukt sasildīt salstošos pirkstus. Ja nu vienīgi gultā zem segas. Iekūru kamīnu, lai vismaz pie tā varētu sasildīties, bet dūmi nāk istabā tā, ka jātaisa vaļā logi un durvis, lai varētu elpot. Vispār - nekā priecīga. Es gaidu pavasari.
Vēl es šajās aukstajās dienās daudz domāju par mīlestību, jūtām, nepareizām attiecību kombinācijām, lauztām sirdīm un kosmisko kārtību. Bet es neatteiktos no šīm savām nepareizajām jūtām ne par ko. Es palēnām ļaušu visam pāriet un norimt, mēs būsim labi draugi, pēc dažiem gadiem viss tas, kas tagad sāp un nedod mieru, būs pārgājis, paliks gaišas, siltas atmiņas. Un, lūk, no tām atmiņām es negribu atteikties. Esmu arī ļoti uzmanīga lai tās nesabojātu šī brīža emociju mutuļos.
Vēl man ir iesnas.