Es nevainoju valsti. Nav nekāda mistiska valsts pati par sevi. Ir cilvēki. Katrs ar savu dzīvi, lēmumiem, bailēm un mīlestību.

Tā sauktajos treknajos gados, vairākums cilvēku ļāvās labumu raušanas instinktiem. Un zaudēja. Rausa lieli, rausa mazi. Es arī bišķit kādu mazumiņu sarausu un tūlīt par iztērēju, cerot, ka gan jau nāks atkal labumi. Man nav nekādu krājumu nebaltai dienai.

Es nevaru aizmirst to, ka valsts maksāja par manas mammas vēža ārstēšanu. Nekādi nejūtos, ka valsts man personīgi būtu kaut ko parādā. Jā, protams, man nav bērni, man nav jāauztur pensijas vecuma radinieki, savā ziņā man ir vieglāk.

Nesataisnoju cilvēkus, kas rausa uz citu rēķina. Ir sastrādātas šausmu lietas. Bet mēs tik ļoti ticējām, ka esam balta bāreņu tauta, ka mēs revolūcijas ar dziesmām vien uzvaram, ka mēs esam no tālām zvaigznēm šajā dzīvnieciskajā pasaulē nolaidušies... Nekā. Tādi paši zvēri vien esam. Es patiešām ticu, ka tad, ja vispār izķepurosimies no šīs bedres, mazliet arī pieņemsimies prātā. Ne jau tā, ka uzreiz būsim gudra un līdzsvarota, prātīga tauta. Gan jau vēl pāris reizes aplauzīsimies. Gan rausīsim, gan plēsīsim, gan būsim mīļi un balti. Palēnām augsim. Es vēl arvien ticu Latvijai.