man liekas, ka tu to mēģini sev iestāstīt, nu, to, ka dzīve rit un tā tālāk, ka tev jārit tai līdzi, ka viss ir kaut kā pareizi un saprotami, mani novērojumi liecina, ka dzīve kūleņo un krīt gar zemi, spārdīdamās, aulēkšiem un brīžiem pat kā pioniera izgatavota kosmiskā raķete stāvus gaisā un atpakaļ, tāda tā dzīve, un galvenais, ka pati neko nesaprot, brīžiem pašai brīnums, ka mēs tur nezin ko saskatām...