sestdiena
Paradums mosties pirms sešiem pagarina manus rītus, un es varu lasīt gultā pāris stundas, ja vien nekur nav jāsteidzas. Un šorīt man nav nekur jāsteidzas. Vienīgā steigšanās varētu būt uz mājās tīrīšanu, jo šajā pārāk darbīgajā nedēļā man nav bijis laika pat savākt trešdienas vakarā uz virtuves grīdas nobirušās sīpolu mizas. Turklāt kaķis ir izraustījis no puķupodiem kaktusus un dažus augus novēlis no palodzēm un, kamēr manis nebija mājās, savas dienas īsinājis dzenājot pa kāpnēm puķupodus, līdz tie, melnzemi ap sevi bagātīgi bārstot, noripinājušies līdz pat pagraba grīdai.

Divas stundas šorīt es atļāvos nedomāt ne par kādiem tur puķu podiem un sīpolu mizām. Tik vien izlīdu no gultas, lai uzvārītu kafiju, un tad, sasegusies līdz zodam, sēdēju gultā un lasīju un dzēru kafiju un lasīju vēl. Šorīt mana grāmata bija Līvas Ulmanes "Pārvērtības". Izdota astoņdesmitajos gados. Iemainīju to grāmatu maiņas punktā, kad Ķīpsalā notika grāmatu izstāde. "Pārvērtības" ir rakstīta kā dienasgrāmata. Un tie ir gluži jauki pieraksti ar ceļojumiem bērnības atmiņās un kāpelēšanu šurpu turpu dažādos laikos, brīžiem atgriežoties tajā brīdī, kad notiek šīs it kā dienasgrāmatas pierakstīšana. Man patīk, kā viņa raksta par ciemošanos salā, kur viņa piecus gadus dzīvojusi ar Bergmani, un kā viņu skatās uz māju, kas vairs nav viņas, kaut arī tā vēl arvien ir pilna ar viņas pašas iegādātajām lietām. Un viņa raksta par to, kā salā filmēta "Persona", un kā viņas ar Bibi Andersoni filmējas un tīra sēnes, un kā vakarā vēlu viņa ielien gultā pie Bibi, lai pačukstētu to, ko dienā nav uzdrīkstējusies pateikt Bergmanim.

Grāmata kādreiz bijusi bibliotēkā, tās titullapā ir iespiesti vairāki zīmogi, un vienam, kurā tikko var ar salasīt nospiedumu "Rīgas pilsētas CBS", šķērsām pāri uzspiests jaunāks zīmogs - "NORAKSTĪTS". Uz lapām vairākās vietās ir kāda cita neuzmanīga lasītāja uzpilināti kafijas traipi.

Kamēr lasu, kaķis rāmi guļ man pie kājām, ne vairs viņai (jo kaķis patiesībā ir kaķene) puķu podi jādzenā, ne pa kāpnēm jāskraida. Laukā uz palodzes saldi pakšķ no jumta krītošās ūdnes piles, aiz loga viss izskatās melns un pelēks ar brūniem pleķiem, un šis rīts ir tieši tāds, lai ilgi lasītu un sildītos zem segas. Šis ir gausi aizejošās ziemas rīts, kad ir labi turēties pie ziemas laika rituāliem. Ja vien uz virtuves galda nemētātos paciņas ar sēšanai paredzētajām sēklām, varētu pat noticēt, ka ir atkal novembris, un lielā sasalšana vēl tikai priekšā.