Vakar Doma laukumā bija dīvaina noskaņa jau pirms visām nekārtībām. Pat pirms pašas mītiņošanas. Labu brīdi stāvēju pie Šķūņu ielas suši ēstuves, dzēru kakao un skatījos, kā jauni puiši bariem vien rāpās uz būvlaukuma nožogojumiem pie Doma laukuma. Nu jā, it kā jau, lai labāk varētu redzēt skatuvi. Atceros, kā domāju, ka tomēr dīvaini, ka kārtības sargi stāv turpat blakus, gluži tāpat kā es mierīgi skatās un nebilst, ka tauta staigā pa tiem nožogojumiem. Man jau nu tas tā bīstami izskatījās. Bet tā kā esmu piesardzīga sieviete, tas savās bailīgajās pārdomās daudz nedziļinājos. Izdzēru savu kakao, mītiņošana pa tam laikam bija tikko sākusies, gāju klausīties, ko runā un dzied.

Apstājos pie Doma baznīca, jo tur nebija nekāda lielā drūzma, nevajadzēja burzīties un stumdīties. Tā nu es tur stāvēju un mēģināju klausīties. Dzirdamība gan bija vairāk kā nožēlojama. Dziedāšana vispār izklausījās kā sprakšķi un burkšķi slikti noregulētā rādžiņā. Runas varēja dzirdēt mazliet labāk, bet arī neskaidri. Tālumā virs cilvēku galvām šūpojās koši baloni. Saukļus uz plakātiem izlasīt nevarēju, jo tie visi bija pavērsti uz skatuves pusi. Vienīgais, ko izlasīju, bija "Līga, es tevi mīlu". Augstu paceltu, šādu plakātu nesa kāds kungs. Un tas, ko no skatuves teica, arī mani īsti neuzrunāja. Viss tā tukši un nepārliecinoši izklausījās. Vārdi vien. Šoreiz daudz spēcīgas par skatuves runām šķita strāvas, kas skrēja starp laukumā sanākušajiem cilvēkiem.

Dzirdamība bija ļoti slikta arī tādēļ, ka pūlī nemitīgi kāds kaut ko auroja. Gar Doma baznīcu bija sapulcējušies krievu puiši, tie tad nu izkliedza visādus saukļus. Nepatīkamus, pretīgus saukļus. Sanākusi vispār bija dīvaina publika. Kur tad mūsu stiprās, staltās sievas? Klusie un neizkustināmie kā mūris latviešu vīri? Visvairāk laukumā bija jauni puiši, varētu būt tādi kā celtnieki, kas palikuši bez darba. Gan krievi, gan latvieši. Dzēruši jau nu arī bija. Gar kājām aizripoja pa kādai tukšai pudelei. Nē, bija jau arī sanākuši kādi parasti mītiņotāji - ģimenes, tantes, godīgi ļaudis, kas neko neālējās. Tomēr jauno, agresīvi noskaņoto vīriešu pārsvars bija ļoti uzkrītošs. Un tā agresivitāte - tā bija gaisā jūtama. Tas kā pūlis auroja, atsaucoties vienalga kādiem saukļiem. Nekāda tur dziedāšana. Pa purnu kādam - tas bija skaidrs jau no paša sākuma. Man tas viss nepatika, nospriedu, ka nepilnu stundu esmu jau piedalījusies pasākumā un ar to būt gana. Aizgāju ar draugiem dzert tēju un ēst zupu krodziņā.

Kad devāmies mājās, Domā laukumā jau auroja nekārtību cēlāji. Negāju skatīties, kas notiek. Auroja tā, ka bija skaidrs - tagad točna kādam pa purnu.