Man gandrīz nemaz negribas nekur doties. Vakarus un nedēļas nogales pavadu mājās, kārtojot telpu pēc telpas, šķirojot mantas, krāmējot visu lieko lielos atkritumu maisos. Es metu projām kaudzēm mantu. Arī grāmatas un mēbeles. Visādus nieciņus. Es pat atradu visu krāmu krāmu - stikla ezi apdauzītām adatām. Ietinu ezi salvetē un izmetu atkritumos. Es nezinu, kādā veidā notiek žilešu izmešana. Kā un kur pareizi un likumīgi, nenodarot postu ne dabai, ne dzīvajām būtnēm, jāizmet žiletes?
Telpas, kuras esmu sakārtojusi, kļūst pustukšas. Brīvi plaukti un skapji. Maz mēbeļu. Daudz brīvas vietas. Lēnām ap mani izplešas vientulība un brīvība. Es nekad vēl neesmu bijusi tik viena. Vēl nekad man nav bijis tik maz pienākumu pret kādu. Varu iet, uz kuru pusi vēlos. Bet es īsti nekur neeju. Daudz esmu mājās.
Vakaros iekurinu kamīnu, skatos ugunī, sildos, lasu grāmatas. Kaķis, mans uzticamas draugs un sarunu biedrs, sēž man blakus, murrā.
Vēl es laprāt gatavoju ēst. Agrāk, kad dzīvoju kopā ar ģimeni, man nepatika neko gatavot. Tagad es savā nodabā vāru zupas un sautēju dārzeņus. No rīta izšķirstu pavārgrāmatu, lai izdomātu, ko gatavošu vakarā. Dažreiz sestdienās dodos iepirkties uz tirgu. Man ir iegaršojušies kāļi un seleriju saknes.
Manas ieceres ir saimnieciskas un vienkāršas. Gribu sev Ziemassvētkos uzdāvināt jaunu plīti ar labu cepeškrāsni. Jau gadiem man nav bijusi plīts, kurā varētu izcept pīrāgus un plātsmaizes.
Saimniekoju. Pierodu pati pie sevis. Es dzīvoju kopā ar sevi.