Nogurums milzīgs kā jūra. Pēdējās nedēļas ir bijušas tik pilnas ar visu ko. Un tad vēl trīs dienas un naktis Aglonā, tagad gribu tikai gulēt. Bet ir jālien laukā no migas, jaizkrāmē mantas no mašīnas, jāizslauka virtuvē grīda un jādzīvo vien uz priekšu.
Šodien brālim kāzas. Neesmu aicināta. Sāp jau, protams, ka mani neaicina, bet gan jau kaut kā pārcietīšu. Aglonā daudz domāju par piedošanu. Par to, ka tik daudz būtu jāpiedod. Cilvēkiem, Dievam, sev pašai. Trenējos piedot.
Dzīvoju tālāk.