Es biju Amsterdamā. Tā bija viena nedēļa pilnīgi ārpus manas ierastās dzīves. Es dauzījos gandrīz kā skolas laikos, biju ļoti priecīga. Staigāju pa pilsētu līdz pilnīgam pagurumam, stundām sēdēju kafejnīcās vai kanāla malā, neko īpaši sarežģītu nedomājot, tikai skatoties, kā kustās ūdens, koku lapas, klausoties, kā garām aizdzindina divriteņi. Bezrūpīgi.

Biju tur tāpēc, lai izstādītu vienu savu mākslas objektu, tas bija ļoti viegli un ātri izdarāms, pārēju laiku skatījos, kā strādā citi vai arī kaut kur klejoju. Pieklājības pēc apskatīju trīs muzejus, bet tā vispār neko īpaši tūristiksu nedarīju. Es pat neko īpaši nefotografēju. Tūrisms man šķita pārāk sarežģīts un nogurdinošs. Gribēju, lai viss ir viegli un vienkārši. Apēst kaut ko garšīgu, dzert vīnu un alu kopā ar māksliniekiem, pļāpāt muļķības, smieties, klausīties, noreibt, skatīties, cik viss apkārt labi izskatās. Un patiešām bija tik viegli it kā kāda liela un visvarena roka būtu uz nedēļu visas manas rūpes un bēdas izslēgusi. Klikš - un nav. Miers.

Tad nu lai iet arī viena tūristiska Amsterdamas bilde.