Desmaizītes
Nomira vectētiņš. Tētim tētis. 93 gadi. Viņš jau sen bija pavisam švaks, pēdējo gadu vairs tikai gulēja gultā. Nomira viņš slimnīcā Sabilē, kur tētis bija viņu pārvedis no Rīgas. Tieši tāpēc arī atveda - lai viņš varētu nomirt dzimtajā pusē. Biju pie omītes, pateicu par vectētiņu, viņa turējās braši. Teica, ka neraudāšot, jo tas bojājot acis. Kopā ar omīti sameklējām vectētiņam tumšu uzvalku bērēm, baltu kreklu, apakšveļu, zeķes, žaketes krūšu kabatiņā ielikām baltu kabatlakatiņu. Atradām pieskaņotu kaklasaiti. Nebija kurpju. Tās viņš visas nonēsājis, pēdējā laikā jau vairs tikai čības vajadzēja. Jaunas kurpes vectētiņam nopirkšot tēta brālis.

Vectētiņa un omītes dzīvoklis Ķengaragā smaržo pēc manas bērnības. Nesen gan tur bijs remonts, mēbeles vairs nav tajās vietās, kur agrāk, ledusskapis jauns un jauna gāzes plīts. Bet smarža tā pati vecā. Omītes kleitas, vectētiņa krekli un uzvalki. Grāmatas, avīzes, dažas vāzes un stikla nieciņi grāmatplauktā aiz stikla. Zāļu pudelītes, dziedējošas smēres ādai, tējas paciņas, vitamīnu burciņas.

Omīte mani cienā ar desmaizēm un kafiju. Un es ēdu kā tāds negausis. Man tik ļoti garšo, man jau sen vajadzēja apēst kādu rupjmaizi ar sviestu un doktordesu. Tādas mēs ar vectētiņu ēdām manā bērnībā, kad viņš katru dienu no Ķengaraga brauca pie mums uz Pārdaugavu palīdzēt tētim darbnīcas celtniecībā. Vectētiņam vienmēr līdzi bija maizītes ar desu. Un es katru dienu biju klāt tieši uz pusdienām, lai mēs abi apsēstos pie galda vēl nepabeigtās darbnīcas virtuvē starp celtnieku atstātajām darba drēbju kaudzēm un instrumentu kastēm un ēstu desmaizītes un dzertu karstu tēju. Tās bija visgaršīgākās desmaizītes pasaulē. Mēs ēdām un runājāmies, vectētiņš mani nemitīgi smīdināja, stāstīja visādus jokus, un es visam ticēju. Tam, ka zāģis un vīle ir smalki mūzikas instrumenti, ka lielie vecie darba zābaki ir viņa izejamās kurpes, un ka ar grīdas birsti viņš ķemmējot matus.
Mīlēja viņš mani ļoti. Mēs labi sapratāmies arī tad, kad es izaugu un viņš pats palēnām sakritās mazā, salīkušā večukā. Tu esi mans mīļākais mazbērns, viņš man kādreiz teica. Es zinu, ka tā tiešām bija.

Vectētiņu pēdējo reizi es redzēju slimnīcā Gaiļezerā. Viņš bija tik ļoti vārgs un tik izmisis par savu vārgumu. Viņām riebās visa tā slimošana un gulēšana. Viņš gribēja nomirt, lai visiem būtu vieglāk. Es vairs negāju uz slimnīcu. Man likās, ka viņam ir kauns. Man šķiet, viņš gribēja, lai viņu atceras stipru.

Tā nu todien pēc vectētiņa aiziešanas pasēdēju pie omītes, apēdu kādas četras lielas desmaizes, paskatījos fotogrāfijas un vecus dokumentus, un jutos tā pavisam mierīgi. Nākošo nakti nogulēju tik saldā, labā miegā kā sen jau nebiju gulējusi. Pamodos ar tādu sajūtu kā kādreiz rītos bērnībā. It kā jaunajā dienā mani gaidītu kas labs, laimīgs un ļoti interesants. Visam jāizdodas. Visai manai dzīvei ir jāizdodas. Tāpēc, ka tā ir mana dzīve.