Tālāk
Esmu dzīva. Mammas bēres bija vieglas, gaišas, ļoti saulainas. Tāda man tagad palikusi tā sajūta par mammas aiziešanu - liels miers. Un vēl manī ir liela gribēšana dzīvot pašai, arvien tālāk uz priekšu, dzīvot stipri un no visas sirds. Brīžiem gan bēdas atnāk tādos kā sāpīgos viļņos, un es neturos tām pretī nemaz, raudu, kad jāraud, bēdājos, ļauju, lai sāp. Bet visam pāri ir miers, klusums, piedošana.

Pavasaris nāk. Vakari kļūst arvien gaišāki. Daudz strādāju. Gatavoju izstādi. Pirmo reizi man būs tāda izstāde ar visu katalogu, plakātiem un ielūgumiem, izstāžu telpā, kur drīkst visu darīt, kur neviens nebaidās no stikliem, smiltīm un niedru pūkām. Manai izstādei ir kuratore un ir māksliniece, kas taisa katalogu, un fotogrāfs bildē manus darbus, un viss ir pa īstam. Viņi ņem vērā manas vēlmes un ieteikumus, un vispār man tas viss ļoti patīk. Vēl ir ļoti daudz darba, līdz atklāšanai vairs tikai trīs nedēļas, bet nu jau es sāku ticēt, ka kopīgiem spēkiem tomēr paspēsim.

Vēl es daudz klausos mūziku (esmu semeklējusi frančus, kas man kādreiz ļoti patika - Michel Sardou, Garou, mūziklu Notre Dame de Paris), brīžiem darbnīcā viena pati dejoju un lēkāju, klaigāju un skaļi dziedu līdzi "La maladie d'amour". Nu jā, un dzīvoju. Tālāk.

Tikai dīvaini, ka nevaru satikt mammu un viņai to visu pastāstīt.