Pēdējā diena šajā janvārī, un šis laikam man ir pats pirmais ieraksts cibā šogad.

Rakstu no jaunā biroja. Mūsu mazā izdevniecība pārvācās no Vecrīgas uz Pārdaugavu. Vieta ir burvīga, telpas ļoti jaukas un mīlīgas. Esmu ļoti tuvu mājām, ja brauc ar mašīnu, un ne pārāk tuvu, ja jābrauc ar sabiedrisko transportu. Tā nu tagad braucu katru dienu uz darbu ar mašīnu. Tas ir ļoti dīvaini, jo līdz šim kaut kā nespēju sevi iedomāties braukājam mašīnā uz darbu kā tādu... nezinu... pieaugušu cilvēku varbūt. Man likās, ka man vispiemērotākie ir autobusi un kājām staigāšana. Tagad jūtos ļoti pieaugusi. Iepērkos lielveikalā, arī pusdienas tagad sanāk ēst lielveikalā, jo nekā cita tuvumā nav. Te ir mazas ieliņas, mazas mājiņas no koka vai ķieģeļiem, apkārt pagalmi ar ceriņu krūmiem un ābelēm. Visam pa vidu dažas lielas ielas un lielveikali kā spožos uguņos mirdzošas salas. No centra puses šurpu spiežas lielas, jaunas ēkas, tās palēnām nostumj veco Pārdaugavu malā. Tepat pāri pagalmam ir kapi, pavasarī aiziešu tos apskatīties. Jūrmalas šoseja, lidosta - kaut kur tur tālumā. Šonedēļ pamanīju, ka putni sākuši dziedāt pavasarīgās balsīs. Ziema satecējusi dubļainās peļķēs.

Jaunajā birojā man ir pašai sava istaba. Visa telpa man vienai. Ir ļoti labi, ka tik daudz vietas. Pašlaik maketēju pašu pirmo grāmatu šajā jaunajā vietā. Gribētos, lai sanāk skaista. Man ir jauna iedvesma.

Vēl kaut kas. Tieši pirms gada šajā brīdī lidostā sagaidīju Spenseru. Starp to brīdi un šo, kurā esmu tagad, ir gads un daudz visa kā laba un slikta. Mēs varbūt vēl vismaz vienu reizi tiksimies. Tālāk es neko nezinu. Bet uz to vienu tikšanās reizi es vēl ceru gan. Es tikai gribēt viņu vēl redzēt. Pasēdēt kādu brīdi blakus. Man neviena mīlestība vēl nav bijusi tik neprātīga, nepareiza un neapdomīga. Un es nekā nespēju pa īstam no tās atvadīties.