Liigo pasaules malaa
Vai, miiljie, kad lasu par juusu Jaanjiem, skeit, ka tas nevar buut tagad rakstiits, buus no kaadiem citiem laikiem. Man sie ir otrie nejaaniigaakie Jaanji muuzaa. Pirmie bija Francijaa pirms daudziem gadiem, bet tur vismaz juunijaa bija vasara. Seit nupat aizvadiita iisaakaa diena, garaakaa nakts, un to neviens ne piemin, ne pamana, ne kaa svin.

Sogad 23. juunijaa devos ekskursijaa laukaa no Melburnas. Celoju pa The Great Ocean Road. Tas ir gandriiz vai pasaules malaa. Tur, kur Austraalijai pati apakseejaa mala, taalaak ir vairs tikai Tasmaanija un okeaans. Pasaules mala tiesaam izsaktaas kaa mala. Okeaans apgrauzis zemi kaa kuuku, izkodis klintiis lielus robus, tur skalojas baltas putas. Zemes malaa ir dzeltenas un sarkanas klintis, kas no uudens slienas laukaa kaa milziigu, muuzvecu cetnju drupas, vietaam uudens izrobotas kaa mezgiines. Klinsu tornji, sienas, velves, durvis. Okeaans ir zili zaljs, vilnjiem ir skalja, zema balss. Redzeeju delfiinu peldamies vilnjos.

Viss te ir milzigs, varens, gruuti aptvert meerogus un proporcijas. Visi lielumi izteikti vispaaraakajaa pakaapee. Milzu taalumi, plasumi, milzu koki, milziigas debesis. Jaanju noskanjaas pastaigaajos mezaa, kur aug papardes tik lielas kaa koki. Tropu mezs. Viss slapjs un glums, ziemas gaiss ir auksts un mitrs, papardes liecas paar celinju kaa palmu zari, starp pardeem aug koki, kas stiepjas liidz pasaam debesiim.

Ekskursijaa redzeeju arii koalas, papagailjus, visaadus diivainus Austraalijas putnus, un kengurus arii redzeeju. Zaljos pakalnos ganiijaas aitas, zirgi, dazi eezelji.
Koalas guleeja eikaliptu zaros kaa peleeki bumbulji. Viens pamodaas, pakasiija veederu, nopluuca un apeeda eikalipta lapu, ieriikojaas atkal uz guleesanu. Pareejie vienkaarsi guleeja nekustiigi. Es biju kaut kaa naivi iedomaajusies, ka koalas noteikti buus taa smuki ar kepaam apkeerusi koka stumbru, taa kaa bildees vinus var redzeet. Bet nekaa - guloss koala vienkaarsi iespiileejas zaaklee starp vairaakiem zariem lai nenokristu, saknjuup peleekaa cupinjaa un gulj. Daudz gulj. Kaadas 18 stundas dienaa. Varenaa, muuziigaa, pirmatneejaa miegaa.
Austraalijas aborigeeni tic, ka visi zveeri un putni, raapulji un insekti, un taapat arii koki, akmeniji, uudens, smiltis, visa dziivaa un nedziivaa daba ir seni gari, kas radusies un radiiti ilgi pirms cilveekiem un turpina dziivot tiem liidzaas nemitiigaa mijiedarbiibaa cits ar citu un cilveekiem. Redzot kaa eikalipta zaraa suupojas aizmidzis koala, kaut kas liek manai sirdij saznaugties saapiigaa maigumaa, un es saprotu, ka, jaa, koala patiesaam ir no taas senaas pasaules, kas bija jau pirms cilveekiem, un tas, ka mees te tagad leekaajam vinam apkaart ar savaak foto kameraam, neko daudz nemaina vinja dziivee. Koala ir no muuzsenaas, vareenaas Austaalijas, no taas, kura veel nebija nevienaa kartee, no taas, kas radaas pirms karteem un cilveekiem. Vins ir no senajiem laikiem. Taapat kaa delfiini, pingviini, posumi, kenguri, juuras zvaigznes uudenii un Dienvidu krusts debesiis. Senaa pasaule. Un taa neko nesaka par to, kas viss ir pilns ar tuuristiem un vinu kameraam, vis cum un mudz no cilveeku klaatbuutnes.

Skaistaa, varenaa, milziigaa Austraalija. Taa, kuru senajos laikos radiija Varaviiksnes cuuska. Taa pasaule veel arvien ir tepat tuvumaa.