Kauns, ka neko nerakstu. Nav labi attiecībā pret tiem 90 cibiņiem, kas mani piedraugouši un vēl arvien uzticīgi neatdraugo. Bet tagad ir tā, ka nevaru uzrakstīt par to, kā tad man patiešām klājas, bet rakstīt ko citu īsti negribas. Nē, ar mani viss ir kārtībā. Es tāpat dzīvoju dzīvi, kāda nu man tā ir sanākusi, nedaru nekādas muļķības, tāpat eju uz darbu un nāku mājās, par tuviniekiem rūpējos, kaķiem iedodu ēst un apleju telpaugus, vingroju, lasu grāmatas, skatos TV. Tomēr viss pēkšņi ir kaut kā savādāk, nezinu, varbūt es tomēr daru gan muļķības. Tad jau manīs.
Varētu rakstīt par laika apstākļiem. Tā ir vienīgā tēma, par ko man varētu būt kas sakāms.
Šo te mazo gabaliņu tagad rakstu cerot, ka varētu iedarboties kāda cibas burvestība un atkal gribētos visu ko stāstīt un gaidīt komentārus un pārdzīvot, ka neviens neko nesaka. Nekas. Uzskatīsim šo par manu cibas atvaļinājumu.
Dārgie 90 cibiņi, atvainojiet mani. Esmu pati savā galvā. Gan jau atkal nākšu laukā.