Katrs tāds rīts kā šodien šķiet īsta dāvana. Vēl mazs gabaliņš vasaras. Vēl šis viens lielais, siltais rīts. Vēlreiz pamosties Parkā, kad laukā spīd saule. Vēlreiz plikām kājām iet līdz ielejas malai, lai paskatītos, kā jaunā diena izskatās tālumā. Gar debesu pamali slapstās rudens, bet šodien vēl ir vasara liela un koša.
Parkā tagad ir jauns objekts - Tornis. To pirms nedēļas uzcēla Vilka kungs. Viņš ir īsts vilks, negants un plēsīgs, nekad zināt, ko no viņa sagaidīt. Bet Parkā Vilka kungs bija jauks un čakli strādāja, un uzcēla torni, kurā var rāpties un skatīties uz Parku no augšas. Šorīt uzkāpu Torņa pašā galā, apskatīju ainavu, iztraucēju kādu sīku putnu, kas arī gribēja sēdēt torņa virsotnē. No augšas viss izskatās mazs un ne tik svarīgs. Bet skaisti gan ir tik un tā. Skaistums, no augšas skatoties, kļūst pat vēl lielāks, plašāks, tas izaug līdz pat ielejas otrai malai un vēl tālāk - līdz zilganajiem tālumiem, līdz debesīm, līdz visiem tālajiem ceļiem, kuros gribētos doties.