Šī diena ir pelnījusi vēl vienu ierakstu. Jo pilnīgi negaidot un sev pašai par pārsteigumu vakarpusē nokļuvu Ikšķilē uz svētā Meinarda salas. Tur tagad nolaists ūdens, līdz salai var aizsoļot kājām. Un tas ceļš uz salu tik dīvains - pelēka zeme ar lielām peļķēm, gaiss biezs no dūņu smakas, tālumā aiz salas upe guļ rāma un spoža, zivteles lēkā, putni lidinās zemu virs pašas ūdens virsmas. Visdīvainākie ir daudzie aprepējušie celmi, kas ilgi zem ūdens gulējuši, vēl arvien iezīmē vietas, kur kādreiz auguši koki. Var nojaust, ka ceļš vedis caur aleju. Tālāk bijis vesels koku puduris. Tagad celmi ir dūņām aplipuši, tādi kā nodiluši, tomēr tie ir un paliek īsti celmi. Upes dibenā vēl arvien dzīvo tā pasaule, kas kādreiz bija krasts. Ejot salas virzienā, es pēkšņi iztēlojos, kā soļoju cauri alejai, ka tie koki tur ir arī tagad, tikai neredzami. Un, kad ap salu atkal skalosies ūdens, virs upes būs koku stumbri un lapotnes, krūmu gali, tikai ceļš būs zem ūdens. Baisi pat kaut kā. Redzamā ainava ir tik nereāla, ka iztēle nemitīgi piedāvā to kaut kā papildināt un pārveidot. Upes vēders pēkšņi iznācis krastā. Tā taču nemēdz būt.