Rīts ir tik jauks, ka gluži vienkārši gribējās pastumt malā visus darbus un kaut ko ierakstīt savā līniju kladē. Nav jau nekā tāda īpaša. Tikai tā migla un klusums, un augusta smarža gaisā, un vairāk jau arī neko nevajag, tāpat ir labi. Un tagad šis mirklis - istabiņa Vecrīgā, skats uz klostera pagalmu, divi dūcoši datori, kafijas krūze, papīriem un visādiem niekiem apkrautais galds, vēsums no atvērtā loga. Te pat nav neviena cilvēka, tikai es viena pati, visi kaut kur aizgājuši. Visa diena priekšā. Man kaut kā ir ļoti iepaticies dzīvot. Dzīve šķiet garšīgāka un aizraujošāka, vairs nav tik ļoti bail, ka kaut ko izdarīšu nepareizi, ka pēc tam būs viss mūžs sabeigts vai ka vispār nekas neizdosies. Laikam būs pārgājusi slavenā trīsdesmit gadu krīze, tagad varēs atkal kādu laiku mierīgi dzīvot. Tā kā šorīt - vienkārši kustoties uz priekšu un ļaujot, lai dzīve ar mani notiek.