Mīļais Dievs, te nu es esmu. Viss beidzies. Es visu izdarīju pēc pilnas programmas. Izliku sevi visu uz 110%, bez nekādām atkāpēm un atlaidēm. Pabeidzu objektu, atklāšanā uztaisīju performanci, un vispār - nodzīvoju šīs divas nedēļas no visa spēka, no visas savas sirds, prāta un ar visu savu drosmi.
Tagad ir traki, jo man spēka vairs nav nemaz, mans nabaga ķermenis ir galīgi nomocījies, es esmu viņam likusi strādāt ar baigo jaudu, tagad man viss sāp, ceļi ļogās, rokas trīc, sirds dauzās. Visbriesmīgāk bija brīdi pēc atvadīšanās un aizbraukšanas no laboratorijas - visus apskāvu, sabučoju un tad vienkārši metos bēgt, ielecu mašīnā, bet tur priekšā sveši cilvēki, turklāt ārzemnieki, ar kuriem pieklājīgi un saviesīgi jārunājas. Savilku seju smaidā, runāju angliski pilnīgā autopilotā, pie sevis lūdzos, lai man pietiktu spēka izturēt šo gabaliņu līdz mājām, lai tikai nesāktu kliegt vai raudāt, lai varētu trāpīt pateikt pareizās atbildes. Vienkārši nogurums ir tāds, ka vispār sevi neatceros kādreiz tik ļoti izsmeltu. Bet tas nav slikts nogurums, tā ir tāda radoša izlādēšanās, kas pēc laika ļauj uzpildīties atkal.
Nesaprotu, kā iespējams divās nedēļās ietilpināt tik daudz - gan radošās lietas, gan dažādu sarežģītības pakāpju sirds un prāta vingrinājumus. Jau vairākas dienas domās visu laiku skan tā dziesma, kuru dzied Zane Dombrovska - "Dūnu sirds". Lūk, tagad ir sajūta, ka man pašai ir tāda dūnu sirds, jūtu, kā tur viss ir maigs un pūkains kā ligzdā, un kā vējš tās dūnas brīžiem sašūpo un paceļ gaisā, pūš kaut kur projām.
Tagad tik ļoti gribētos aizstaigāt līdz jūrai, paklausīties viļņos, palēkāt pa mola akmeņiem, bet Parkā jūras nav. Aiziešu līdz ielejas malai, paskatīšos uz pazīstamo ainavu, palēnām jāmēģina atgriezties sevī. Pagaidām gan mana dvēsele vēl sēž smiltīs kaut kur jūras malā un nenāk mājās.