Šodien laboratorijai vidus. Pēc nedēļas viss beigsies. Es vēl arvien nervozēju, bet esmu laimīgi tikusi līdz praktiskiem eksperimentiem. Man tagad ir piešķirts savs namiņš pilsētas centrālajā ielā un es drīkstu to apdarināt ar saviem eksperimentiem. Sirds dauzās kā negudra, kad būmateriālu veikalā stāvu starp visām tām plēvēm, dzelžiem un štrumentiem, un man ir par kaut ko jāizšķirās, jāierauga savā galvā tie neskaidrie tēli un jāvar tiem piešķirt taustāma forma.
No rīta gāju staigāt gar jūru, uzkāpu uz mola, ir stiprs vējšs, jūra visapkārt viļņojas tādās lielās, putojošās strīpās, ir skaisti un spēcīgi tas viss. Grūti arī brīžiem ir. No sasprindzinājuma, laika trūkuma, nemitīgās atrašanās cilvēkos. Bet forši arī. Kā komanda palēnām saaugam kopā, viedojas visādi strāvojumi, simpārijas, draudzības, rituāli. Mēģinu mācīties vieglumu un drosmi, ja vien to vispār ir iespējams iemācīties.
Labi. Viss. Tagad jāstrādā. Gribētos pierakstīt to, kā ir tagad, bet stress dzen mani uz priekšu - pie plēvēm, dzelžiem un šrumentiem.